“Ir tāda lieta kā dzirdes nerva pakāpeniska atrofija, un suns paliek arvien kurlāks, no sākuma varbūt viņš nedzird kaut kādus nelielus troksnīšus, un tālāk šī dzirde kļūst sliktāka,” skaidroja veterinārārste Daiga Bokvalde.
“Par redzi kaut kā saimnieki ir informētāki, ka var būt sliktāka redze, bet viņi kaut kā neiedomājas, ka redze ir sliktāka un suns var neredzēt, kur viņš aiziet, ka suns, ejot lejā pa tumšu kāpņu telpu, var neredzēt pakāpienus,” stāstīja Bokvalde.
Par laimi, suņa galvenā maņa – oža – pazust nevar. Un tieši tas palīdz dzīvniekam vairāk paļauties uz savu degunu, ja acis un ausis vairs nav darba kārtībā.
Taču lielākais bieds ir vecuma demence. Pret to nepalīdz pat izcilākā oža..
“Tad viņi ļoti apjūk, un ir tādi, kas pat vairāk nesaprot un var zaudēt arī tīrības izjūtu, jo viņam ir bailes iet ārā, viņam šīs situācijas visas ir tā kā nesaprotamas, nedod dievs, ja tam visam klāt pienāk dzīvesvietas maiņa vai jauns dzīvnieks, vai mazs bērns, kaut kas pamainās tajā kārtībā un tad viņam ir kādreiz ļoti grūti adaptēties,” atzina veterinārārste.
Pa demenci liecina gan čurāšana un kakāšana svešās vietās, gan grūtības atpazīt saimnieku - nepieskatīts suns gluži vienkārši var aiziet līdzi kādam citam, vai apmaldīties pazīstamā teritorijā. Ļaunākajā gadījumā sākas agresija.
“Agresivitāte parādās tur, kur vai nu ir sāpes klāt šīm izmaiņām, artrīti, piemēram, vai baiļu sajūtas milzīgas parādās. Suns savā būtībā ir bailīgs, viņam zūd šī dzirde un redze, tad tas bailīgums var pieaugt, un uz tā bailīguma fona var rasties tādas nesaprotamas agresijas, nu, ja pēkšņi viņam pieskaras, viņu nobiedē,” skaidroja Bokvalde.
Zinot konkrētu šķirni, saimnieks var rēķināties ar aptuvenu suņa dzīves ilgumu. Lielo suņu vidū visilgāk dzīvo Aļaskas malamuti un dobermaņi – aptuveni piecpadsmit gadus. Vidēja auguma suņu grupā tikpat ilgs mūžs būs kollijiem, čau-čau, samojediem un haskijiem, savukārt mazās šķirnes kā takši, čivavas un Jorkšīras terjeri dzīvo ilgāk – līdz pat divdesmit gadiem.
Savukārt īsākais mūžs ir vācu dogiem, sanbernāriem, berniešiem, īru vilkiem un ņūfaundlendiem – aptuveni deviņi gadi.
Liela auguma suņi ātrāk aug un ātrāk noveco - parādās locītavu problēmas, artrīts un bīstamā kuņģa dilatācija, kas sunim var būt nāvējoša.
“Lielajām gigantiskajām šķirnēm pirmās sūdzības, protams, ir par klibumiem, stīvumiem, ka nevar piecelties, klibo pēc nopietnas fiziskas slodzes nākamā dienā nevar uzcelties, nevar vairs 3 stundas staigāt pa mežu vai skriet 20 minūtes pēc kociņa,” stāstīja Bokvalde.
Kā paildzināt laimīgu saimnieka un mīluļa kopdzīvi?
Pirmkārt – izvēlētās šķirnes suns jāiegādājas tikai un vienīgi no pārbaudītiem audzētājiem. Ja dzīvnieka īpašnieks nevar uzrādīt nepieciešamos dokumentus, kas apliecina kucēna vecāku veselības stāvokļa pārbaudes, garantijas par laimīgu, veselīgu suni nebūs nekad.
Otrkārt – laba barība, paturot prātā – ja kaut kas ir dārgs, tas ne vienmēr būs kvalitatīvs. Jo lielāks gaļas procents un mazāk graudaugu barības sastāvā, jo veselīgāka izvēle mīlulim. Arvien populārāka kļūst svaigbarošana, kas iekļauj tikai svaigus kaulus, gaļu un dabīgas piedevas – visu to, ko dzīvnieks ēstu savvaļā.
Treškārt – regulārās vetārsta vizītes.
Ceturtkārt – sterilizācija. Vecumdienās tā var glābt suņa dzīvību.
“Sieviešu dzimtas dzīvniekiem kā viena no lielākajām problēmām parādās ginekoloģiskās slimības, tie ir piena dziedzeru audzēji un dzemdes iekaisumi kucītēm,” stāstīja ārste. “Sterilizēti dzīvnieki dzīvo ilgāk, jo, ja sieviešu dzimtas dzīvnieks ir izsterilizēts, viņam nav ginekoloģisku problēmu, ir viena lieta operēt kucīti divos, trijos gados un viena lieta ir operēt 12 gados, tā sarežģītība ir daudz lielāka un tie riski ir daudz lielāki”
Visbeidzot – dzīvesveids. Sunim vajadzīga fiziska slodze, lai mazinātu divus riskus – uzvedības problēmas un aptaukošanos, kas savukārt noved pie cukura diabēta un sirds slimībām.
Jāatceras – dzīvnieka aiziešana miegā notiek reti. Daudz biežāk suns par dzīvību cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam – un saimniekam jābūt blakus, kad tā pārtrūkst.
