Vides fakti

Vides fakti

Vides fakti

Vides fakti

Vides fakti

Sliktu ūdenstilpju kvalitāti plāno uzlabot deviņos objektos Latvijā

Ja vidēji Eiropā  labā stāvoklī ir 40% ūdenstilpju, tad Latvijā tikai  33% no ūdeņiem ir uzskatāmi par labas kvalitātes, raidījumam “Vides fakti” skaidroja “LIFE” projekta “GoodWater IP” administratīvais vadītājs Jānis Šīre. Projekta ietvaros ir identificēti deviņi objekti, kuros plānots sasniegt labu ūdens kvalitāti.

Kvalitātes pasliktināšanos galvenokārt rada trīs faktori – pirmkārt, punktveida piesārņojums, kas nonāk ūdeņos no attīrīšanas iekārtām vai ražošanas uzņēmumiem, otrs cēlonis ir tādi hidromorfoloģiskie pārveidojumi kā aizsprosti, dambji un taisnotas upes. Nozīmīga loma šajā ziņā  ir arī izkliedētajam jeb difūzam piesārņojumam, kas lielākoties nonāk ūdeņos caur gruntsūdeņiem un ko rada lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares.

Latvijas teritorijā ir četri upju baseini – Lielupes, Daugavas, Gaujas un Ventas, un katram no baseina apgabalam tiek izstrādāti apsaimniekošanas plāni, kuros ietverta informācija  gan par ūdens stāvokli, gan potenciāliem piesārņojuma riska avotiem un to, kas jādara, lai jau esošo piesārņojumu samazinātu vai vismaz nepalielinātu.

“LIFE” projekta “GoodWater IP” ietvaros ir identificēti deviņi objekti, kuros plānots sasniegt labu ūdens kvalitāti. Projekta demonstrācijas teritorijas būs Saukas, Lubāna un Papes ezeros, kā ari sešās upēs – Aģē, Mergupē, Slocenē, Aucē, Edā un Zaņā. Katrā no šīm teritorijām tiks meklēti iemesli, kāpēc ūdeņu kvalitāte ir pasliktinājusies un rasti risinājumi kvalitātes uzlabošanai. Viena no problēmām ir upju aizaugšana, ko lielā mērā rada lauksaimnieciskā darbība.

“Galvenās negatīvās lauksaimniecības sekas ir augu barības vielu zudumi, kas notiek lauksaimnieciskās darbības rezultātā.

Pārsvarā augu barības vielas nonāk ūdenstecēs, caur meliorācijas sistēmām infiltrējoties cauri augsnes profilam. Tie ir slāpekļa un fosfora savienojumi, ko kultūraugi nespēj izmantot savas augšanas laikā. Tie nonāk ūdenstecēs atkarībā no tā, cik daudz un kādu mēslojumu ir izvēlējies lietot lauksaimnieks.  Izteikta reljefa apstākļos pastāv risks, ka veidosies virszemes notece un augsnes daļiņas, arī organiskās daļiņas var nonākt ūdenstecēs,” skaidroja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un ūdenssaimniecības katedras profesors Ainis Lagzdiņš.

Ūdenstecēm ir noteikta aizsargjosla, kas nozīmē, ka 10 metru platā joslā nedrīkst izmantot augu aizsardzības līdzekļus. Taču šajā ziņā ir kā labie, tā sliktie piemēri. “Angļu valodā ir 4R stratēģija un latviski tā varētu būt 4P stratēģija – pareizais mēslojums, pareizā mēslojuma deva, pareizā izkliedes tehnoloģija un pareizais laiks, kad to izkliedē. Šīs četras lietas ņemot vērā, ir iespējams ļoti ievērojami samazināt augu barības vielu zudumus,” norādīja Lagzdiņš. 

Arī mežsaimnieciskā darbība ietekmē Latvijas ūdeņu kvalitāti un šajā nozarē negatīvo ietekmi palīdzētu samazināt noteikti zaļās infrastruktūras pasākumi.

Viens no tiem ir piekrastes joslas dažādošana, modificējot koku sugu sastāvu.

“Ja upes tuvumā ir diezgan daudz egļu, tas nav pārāk labi, jo eglēm ir diezgan skābas nobiras, kas gan no barības vielu aprites, gan ūdens dzīvnieku barības bāzes viedokļa nav labi. Konkrētajā demonstrācijas teritorijā tiks samazināts egļu un palielināts lapu koku īpatsvars. Tiek sekots līdzi barības vielu apritei, lai novērotu, kā izmainās blakus esošās ūdenstilpes,” stāstīja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece Zane Lībiete.

Egles un baltalkšņi nav labākās koku sugas tiešā ūdensteču tuvumā, jo baltalksnis ir slāpekli piesaistoša koku suga un, baltalkšņa kritalām sadaloties, atbrīvojas liels slāpekļa daudzums. Tas var radīt problēmas ar barības vielu ienesi. Taču ūdeņu kvalitāti samazina arī dažādi šķēršļi, kādu Latvijas upēs netrūkst. Kopumā tādu ir vairāk nekā 1200 un, kā skaidroja zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups, Latvijā bez šķēršļiem, kas dod kādu saimniecisko labumu, netrūkst arī tādu, kuru darbība sen vairs nav aktuāla.

“Šķēršļi, kuri dod saimniecisko labumu ir, piemēram, hidroelektrostacijas. Latvijā to ir vairāk nekā 140. Bet ir arī dažādi mazāki šķēršļi, sākot ar neveiksmīgi izbūvētām ceļu caurtekām, bijušiem dzirnavu dīķu uzpludinājumiem dambjiem, kam mūsdienās ir vairāk dekoratīva nozīme un tie ir palikuši vairāk kā sava laika liecinieki,” stāstīja Ustups.

Taču vēl viena būtiska problēma ir punktveida piesārņojums.

Piemēram, ievācot paraugus grāvjos, kas ieplūst Aģes upē, tika konstatēts izteikti augsta piesārņota notekūdeņu klātbūtne. Izrādās, ka tie nāk no lopkautuves, kas grāvjos iepludina neattīrītus rūpnieciskus notekūdeņus. 

Līdzīgā veidā par punktveida piesārņojuma avotiem kļūst arī novecojušas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas. Viens no piemēriem meklējams Nākotnes ciemā, kur novecojušas iekārtas nespēja tikt galā ar notekūdeņu koncentrāciju, būtiski ietekmē blakus esošās ūdenstilpes.

“Galvenās problēmas, ko veido punktveida piesārņojums no sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, ir saistīts ar paaugstinātu biogēno elementu daudzumu – slāpekļa un fosfora piesārņojumu. Tas veicina upes aizaugšanu, eitrofikāciju. Attiecīgi iznīcina vietējās sugas upē un kopumā negatīvi ietekmē upes ekosistēmu,” skaidroja biedrības “Baltijas krasti” eksperte Elīna Konstantinova.

Paredzams, ka 5–10 gadu laikā pēc LIFE projekta “GoodWater IP”  beigām laba kvalitāte tiks sasniegta 35 ūdens objektos.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt