Skrīveru dendroloģiskajā parkā apskatāmas vienas no pasaules retākajām koku sugām

Žils Verns piedāvā 80 dienās doties apkārt zemeslodei, savukārt Skrīveru dendroloģiskais parks mums piedāvā pusdienas laikā redzēt teju visas pasaules koku un krūmu sugas, jo tajā tādu ir vairāk nekā 300. Dabas parka vēsture nav bijusi vienkārša, jo tās veidotājam dolomītā nācies kalt tūkstošiem caurumu.

"Skrīveru dendroloģiskais parks aizņem aptuveni 15 hektārus, un baronam stādījumi nebija tā, ka viņš vienkārši ņēma un stādīja, kur ienāk prātā. Sēklas un stādi ceļoja no dažādiem pasaules reģioniem, un līdz ar to parks ir sadalīts 14 reģionos, kur attiecīgi katrs reģions pārstāv savu zemeslodes daļu - Ziemeļamerika, Centrālāzija, Viduseiropa. Tātad visa pasaule mums šajā parkā ir jau 100 gadus," stāsta "Latvijas Valsts mežu" (LVM) Jaunjelgavas meža iecirkņa vadītājs Raitis Kojāns.

"Dendroloģiskais parks ir unikāls ar to, ka ģeogrāfiski pareizi ir izkārtots tas, ka nekad pie Austrumsibīrijas nebūs klāt Zviedrija vai Vidusjūras valstis nebūs klāt pie Ķīnas, tātad ģeogrāfiski no globusa paņemam un varam iziet cauri," stāsta Skrīveru novada domes tūrisma informācijas punkta vadītāja Diāna Vancāne-Viļuma.

Parks izveidots, pateicoties baronam un muižas saimniekam Maksimilianam fon Siversam, kurš vēlējās izveidot dendroloģisko parku, kurā augtu koki un krūmi no zemeslodes Ziemeļu puslodes. "Viņš kā jau turīga barona bērns bija izbraukājis Eiropu, viņš bija izpētījis piļu un muižu parkus un konstatēja, ka neder franču regulārie dārzi tieši tās zemes dēļ, ka tur uzreiz ir dolomīts. Tad viņš izdomāja, ka angļu stila dārzu veidos ap savu jauno īpašumu - ap jaunuzcelto pili," turpina Diāna Vancāne-Viļuma.

"Šīs muižas apkārtne ir bijusi tāda švaka, kur ar lauksaimniecību nav gājis, un tad Siverss izmantoja savas zināšanas un sācis skatīties, kas te par nelaimi, kāpēc te nekas neaug. Un izrādās, ka apakšā ir baigais dolomīta slānis - biezs, pārliecinošs, un tā auglīga virskārta te ir maziņa. Lai tie koki sāktu augt, viņš saviem dzimtļaužiem ir licis kalt bedres dolomītā; ir vesta iekšā zeme, augsne un tad lielos podos ir stādīti koki," vēsturē ieskatās LVM vecākais meža eksperts Kaspars Riže, piekrītot, ka plāns ar tūkstošiem caurumiem dolomītā bija pietiekami neprātīgs un "runā, ka

zemnieki viņu tādēļ nav īsti cienījuši, par gudru turējuši arī nav, jo nav sapratuši, kā var kaut kādu koku dēļ tās bedres kalt. Ir pagājuši vairāk nekā 100 gadi, un mēs varam būt laimīgi, ka viņš tik dulls ir bijis. Jā, dullajiem pieder pasaule un nākotne."

Laikā, kad šeit saimniekoja barons, nācies pamatīgi nopūlēties, lai daudzus no šiem kokiem saglābtu. "Sīvera laika stādījumi ir bijuši vēl zemāk, un arī te ir bijis vairāk, bet pēc HES ūdens līmeņa pacelšanas, saknes sāka mirkt ūdenī un liela daļa stādījumu ir pārstādīti jau kā lieli koki uz augšu, lai tos saglābtu un šī kolekcija neaizietu bojā," piebilst LVM eksperts Kaspars Riže.

"Mēs varam apskatīties, kā dažādu svešzemju koki un krūmi jūtas pēc vairāk nekā 100 gadu augšanas Latvijā," LTV raidījumam "Vides fakti" rāda LVM pārstāvis Raitis Kojāns, norādot, ka ne visas sugas iejutušās Latvijas apstākļos: "Visas sugas diemžēl neaug, ir stādīts krietni vairāk, un ne visas ir iejutušās Latvijas klimatā, bet tās sugas, kas aug, es domāju, ka lielākā daļa ir pārsteigums."

"Ar kokiem, ko Sivers izvēlējās, viņš neauklējās - kuri pieauga, tie pieauga, kuri izdzīvoja, tie izdzīvoja. Siverss bija ļoti gudrs un, kad viņam sūtīja mazos auduma maisiņos sēklas materiālus, tad lielākā maisā no katra ģeogrāfiskā areāla apgabala sūtīja zemi. Kad viņš mazo sēkliņu bija iesējis un pēc tam sēkliņa bija izaugusi, viņš to iestādīja dolomīta bedrē un pie saknītēm izbēra to zemi - tātad katram kokam ir klāt mikroorganismi no dabīgā areāla un tie ļauj augt," tehnoloģijas skaidro Diāna Vancāne-Viļuma.

Šajā parkā barons izveidoja arī īpašu laistīšanas sistēmu - no kalnu muižas ezera katram kokam tika nodrošināta laistīšana pa dolomītā izkaltām renēm un čuguna caurulēm. Starp citu, zem muižas bija slepens tunelis, kas veda līdz Daugavas otram krastam.

Šo slepeno eju barons izmantoja, lai 1905.gada revolūcijas laikā varētu aizbēgt no iebrucējiem, un baronam nācās iekopto parku atstāt likteņa varā.

Vēlāk šis parks ir vairākkārt cietis gan Pirmā pasaules kara laikā, gan 1942. un 1943.gada bargajās ziemās, kā arī 1932. un 1936.gada pavasara pali ir skādējuši daudziem kokiem, bet tik un tā šeit ir apskatāmi pasaules retumi.

"Šobrīd parkā ir apmēram 380 kokaugu sugas un 30 pasaules retumi. Mums ir tādi retumi, kā, piemēram, četri kokaugi, kas kaut kur pasaulē vēl varbūt ir. Mums ir 10 tādi, kuru Eiropā vairs nav, un 16 tādi, kuru vairs nav nekur pasaulē, bet visi koki ir reproduktīvā vecumā un visi dod sēklas.

Un, ja finansiāli nav iespēja aizceļot kaut kur uz Kanādu vai Japānu, vai Mandžūriju un skatīt turienes kokus, tad Skrīveru dendroloģiskajā parkā to visu var atrast. Tā kā laipni gaidīti, jo šeit tiešām ir kā Siversa devīzē teikts: "Es atdodu savus līdzekļus, lai cilvēku sirdīm un acīm radītu prieku"," citē Skrīveru novada domes pārstāve Diāna Vancāne-Viļuma, aicinot uz parku braukt jebkurā gadalaikā, lai redzētu šo koku un krūmu vērtīgo daudzveidību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti