Viņa darbojas Ikšķiles Brīvajā skolā, kur nodrošina apmācības citiem interesentiem. Stabiņģe krāj un kolekcionē, kā arī saglabā nākamajām paaudzēm sēklas no teju visas Latvijas.
Viņai Ikšķiles Brīvajā skolā ir vairāki plaukti pilni ar dažādām sēklām. Katra sēkla ir sagrupēta savos traukos ar zīmītēm – ar sēklu nosaukumu un to, no kuras vietas tā ir atceļojusi. Piemēram, no kādas vietas Latgalē vai Kurzemē, sūtītāja vārds un uzvārds, dažreiz pat pieminēts kāds teikums par sēklas izcelsmi. Dažviet manāmas aploksnes, kuras cilvēki sūtījuši no malu malām.
"Te man tas princips ir tāds, ka es esmu salikusi tos, piemēram, te Latvijas saldie zirņi, kurus cilvēki ir iedevuši, un kaut kas ir vienkārši vēl niecīgi daudzumi, mazi, mazi kriksīši – vai nu došu tādiem, kuri var izaudzēt, vai pati mēģināšu. Kaut ko jau es esmu gadu divus audzējusi, ar to jau es varu dalīties," stāstīja Stabiņģe.
Sēklu vākšanas process ir diezgan ilglaicīgs, prasa lielu pacietību un rūpes, jo sēklas ne vienmēr uzdīgst un sniedz labu ražu. Bieži vien ir jāpaiet pat vairākiem gadiem, līdz kamēr tiek iegūts labs un skaitliski liels materiāls, kuru var nodot tālāk arī citiem.
"Protams, ka visiem nagi niez tos interesantos augus no citiem aizņemties, bet tas mūsu galvenais uzdevums ir par savējiem parūpēties, tāpat kā par mūsu valodu, tautasdziesmām un tautastērpiem neviens cits nedomās, tā arī par mums par mūsu kultūraugiem! Iedomājamies, ja ikviens latvietis apzinātu un zinātu kaut vienu savas dzimtas kultūraugu, kas tā būtu kopā par bagātību! Tā kā dziesmā – "ja ikviens tik zemē sētu", jo par to jau arī ir visa šī mūsu kustība," stāstīja sēklu lolotāja.
Zināšanas par sēklām, to audzēšanu un uzturēšanu ir gana plašas. Mācībās par tām tiek apskatīti dažādi temati un virzieni, sākot no sēklu audzēšanas vēstures līdz pat to bioloģiskajām un ģenētiskajām īpašībām.
"Tās sugas bija pielāgojušās tieši priekš tās zemnieku sētas, kurā tās aug. Tad, kad nāca kara gadi, juku gadi, protams, ļoti daudz aizgāja postā. Kaut ko daļa paņēma uz Sibīriju, atveda atpakaļ, kaut kāds liels daudzums noteikti no tās lielās daudzveidības bija pazaudēts. Tad pēc tam padomju laikā, kad atkal cilvēki kaut cik atjēdzās, tad bija atkal selekcionāru uzplaukums," stāstīja Stabiņģe.
Ikšķiles Brīvajā skolā nodrošinātās mācības ilgst divas pilnas dienas, un tajās dabas mīļotāji no visas Latvijas, pie reizes atvedot sevis izlolotas ģimenes vai radu sēklas, apgūst visas nepieciešamās lietas, lai dabas mantojumu saglabātu nākotnei.
