"Mēs ilgi nevarējām izdomāt, kādus suņus pirkt. Līdz vienā rītā pamodāmies un izdomājām, ka jāaizbrauc uz suņu patversmi un jāpaskatās, kādi suņi ir tur," saka Dāvis. "Ir jābūt dzīvei vienkāršākai un jādod iespēja vienkāršākiem suņiem," norāda Vita.
Dāvim un Vitai Baroniem bija tikai viens nosacījums. Viņiem ir nepieciešams suns kompanjons, kuru varētu ņemt līdz arī ceļojumos. Pirmais ceļojums suņukam bija ieplānots jau tūliņ pēc adoptēšanas, jo Dāvis un Vita tolaik dzīvoja Prāgā. Īsāk sakot, sunim bija jābūt drosmīgam un aktīvam.
Spārkija iepriekšējie saimnieki suni atdeva patversmei, jo paši devās labākas dzīves meklējumos uz Spāniju, taču suņuku līdz ņemt negribēja.
Tagad Spārkijs kopā ar saviem saimniekiem apceļojis lielu daļu Eiropas un ilgstoši dzīvojis Prāgā.
Spārkijs un Mikija ir raduši pastaigā iet bez pavadiņām. Ja Prāgā tas bija pašsaprotami, tad šeit bieži cilvēki ceļ pretenzijas. Abi smej, ka dažkārt esot sajūta, ka pastaigā devušies nevis ar suņiem, bet kaut kādiem briesmoņiem. "Man cilvēks saka - paņemiet jūsu suni, man no viņa bail! Es saku, kur ir jūsu saimnieks, man no jums ir bailes," pauž Dāvis.
Tā kā Dāvis un Vita daudz laika pavada darbā, Spārkijs mājās bieži bija viens. Tādēļ tika izlemts, ka Spārkijam ir vajadzīgs draugs.
Mikija pirms nokļūšanas patversmē kopā ar kādu jaunu sievieti dzīvoja sociālajā mājā; kad sievietei piedzima bērns, iestāde viņai bija jāpamet un Mikija nonāca patversmē.
Vita saka, ka Spārkijs ir par sevi pārliecināts, savukārt Mikija ir jūtīgāka.
Patversmē vēl aizvien jaunus saimniekus gaida Mikijas māsa Nikija. Dāvis un Vita cer, ka pavisam drīz arī viņai izdosies atrast mīlošus saimniekus. Lai kā arī pašiem gribētos suņukam palīdzēt, viņi saprot, ka trīs suņi ir par daudz.
Spārkijam un Mikijai ir arī sava īpaša atpazīšanas zīme. Proti, lakatiņi, kas abus suņus padara par stilīgiem dzīvniekiem.
Dāvis un Vita ir pārliecināti, ka Spārkijs un Mikija savā ziņā ir pierādījums tam, ka patversmes suņi ir tikpat forši kā jebkurš šķirnes suns.
