Šobrīd mūsu četrkājainie draugi prot ķert bumbiņu un labprāt zviln dīvānā, taču savulaik viņu senči bija mežonīgi savvaļas zvēri. Laikposmā pirms aptuveni 27 000 līdz 40 000 gadiem no šobrīd jau izmirušas vilku sugas attīstījās pelēkais vilks un suns. Pētnieki daudz lauzījuši galvu, kā cilvēkiem savulaik izdevies pieradināt šo savvaļas dzīvnieku, un nu tam varētu būt rasta atbilde.
ĪSUMĀ:
- Etnogrāfiskā informācija no 144 tradicionālām mednieku-vācēju kopienām liecina, ka suns reiz pats izvēlējies kļūt par cilvēka sabiedroto.
- Pateicoties sieviešu izrādītajām rūpēm un īpašajai attieksmei pret šo dzīvnieku, suns pakāpeniski kļuva arī par medību biedru un sargu.
- Suņu un cilvēku draudzības izveidošanos ietekmēja skarbie klimatiskie apstākļi un nepieciešamība izdzīvot.
Suns izvēlējies cilvēku, nevis otrādi
Amerikāņu antropologu nesen veiktā starpkultūru analīze liek domāt, ka cilvēku un suņu savstarpējo attiecību izveidošanos varētu būt ietekmējuši vairāki faktori, tostarp temperatūra, medības un pārsteidzošā kārtā – arī dzimums. Lai noskaidrotu, kā mūsdienās vispopulārākais mājas mīlulis savulaik kļuvis par pirmo cilvēka pieradināto savvaļas dzīvnieku, tika izmantota vairāk nekā 844 etnogrāfu apkopotā etnogrāfiskā informācija no 144 tradicionālām mednieku-vācēju kopienām no visas pasaules.
Līdzšinējais pieņēmums, ka cilvēki sākotnēji atšķīruši vilka kucēnus, lai tos izaudzinātu un apmācītu medību mākslā vai izskolotu aizsardzībai pret citiem savvaļas uzbrucējiem, visdrīzāk ir maldīgs.
Apkopotās informācijas analīze pētniekiem ļāvusi secināt, ka suns reiz pats izvēlējies būt cilvēka sabiedrotais, un tajā liela loma bijusi tieši sievietēm.
No savvaļas zvēra par mājdzīvnieku
Vašingtonas štata universitātes pētniece, antropoloģijas doktorante Džeimija Čambersa (Jaime Chambers), vietnei sciencedaily.com norādījusi, ka cilvēka un suņa saikni stiprinājusi pieeja uzskatīt tos par sava veida cilvēkiem, un šajā ziņā vislielāko gādību par šiem kustoņiem izrādījušas sievietes. Suņiem tika doti vārdi, pret tiem izturējās kā pret ģimenes locekļiem, pat ļāva gulēt ar cilvēkiem vienā gultā un sēroja, ja suns devās viņsaulē.
Jo vairāk sievietes rūpējās par suņiem, jo lielāku uzticību suns izrādīja, pakāpeniski kļūstot arī par cilvēka sabiedroto medībās un sargu pret uzbrucējiem.
Primārais faktors – izdzīvošana
Būtisks iemesls, kas ietekmēja suņu un cilvēku draudzības izveidošanos, bija klimatiskie apstākļi. Pēdējais uz Zemes fiksētais starpledus periods, kas beidzās vien pirms 12 000 gadu, bija izaicinājums daudzām sugām. Suņu izvēle meklēt sabiedrotos cilvēku kopienās varētu būt ļāvusi šai sugai bargajos klimatiskajos apstākļos neiznīkt, kā tas, piemēram, noticis ar tā sugasbrāli briesmīgo vilku (Canis dirus) Ziemeļamerikas teritorijā. Par to liecina jau minētās Vašingtonas štata universitātes pētnieku komandas atklājums, ka tropu apgabalos suņus mīlošu kopienu bijis krietni mazāk, nekā aukstākos reģionos, kas saistāms gan ar pārtikas pieejamību, gan suņu nepiemērotību dzīvei karstā klimatā.
Protams, liela nozīme cilvēku un suņu savstarpējo attiecību stiprināšanā bija arī medībām.
Kultūras, kas medībās devās kopā ar suņiem, savu četrkājaino biedru pienesumu novērtēja ar lielu cieņu.
Tā nozīme gan mazinājās līdz ar mūsu senču pakāpenisko dzīvesveida maiņu, uzsākot audzēt kultūraugus un turēt mājlopus. Tomēr arī šajā ziņā liela nozīme bija ganāmpulku suņiem.
Jautājums par to, vai cilvēks pieradinājis suni, vai suns – cilvēku, pēc šī antropoloģiskā pētījuma veidotāju domām paliek atklāts. Vien skaidrs, ka šī draudzība jau sākotnēji bijusi abpusēja un ilgtermiņā izrādījusies ļoti veiksmīga.
