Parkveida pļavas – īpaši saudzējams Eiropas un Latvijas retums

Parkveida pļavas ir viena tām no dzīvotnēm, kas labā stāvoklī Latvijā ir retums. Šādas pļavas ir daudzveidīgākā ekosistēma, kas atrodamas Latvijā. Tās apliecina bioloģiskās daudzveidības daudzslāņainību. Pareizi saimniekojot, šādas pļavas ir iespējams atjaunot.

Pļavas ar koku pudurīti – īpaši saudzējams Eiropas un Latvijas retumsSandra Kropa

    Lubānas mitrāja dabas liegumā, Grīvu salā, iestājoties rudenim, mājup tiek pārvesti simtiem liellopu, kas tur visu vasaru ganījušies un veikuši kādu ļoti nozīmīgu darbu. Tieši govīm bijusi liela nozīme šo dabisko zālāju uzturēšanā. Lai arī Grīvu salas teritorija ir aizsargājama, to iespējams apsaimniekot tā, ka gan dzīvotne jeb biotops paliek piemērots dažādām sugām, gan arī cilvēkam no tām kāds labums.

    Savā pieredzē dalās bioloģiskās saimniecības "Tīravoti" saimnieks Ivars Silkāns: “Mēs te katru gadu pēdējos trīs gadus pļaujam sienu, vedam uz savu saimniecību, kur audzējam tīršķirnes gaļas liellopus un kur mums 200 hektāru platībā aug bioloģiskie graudaugi. Šīs vietas ganībām ir ideālas. Tās arī atbilst bioloģiskai saimniekošanai, jo te nav tikuši lietoti minerālmēsli. Ekstensīvās ganīšanas noteikumi nosaka, ka viens lops uz trīs hektāriem.”

    Ivars Silkāns attīrījis šo ainavu no aizaugušajiem krūmiem, tā padarot pļavas piemērotas ne tikai pļaušanai, bet arī liellopiem, kas tur noēd zāli. Bioloģiski vērtīgām pļavām ir būtiski, ka tās tiek regulāri noganītas vai nopļautas. Tikai tad tajās var dzīvot visas tās sugas, no kurām ir atkarīga daudzu citu tālāka pastāvēšana.

    Kopš šīs dzīvotnes apsaimniekošanas ainava Grīvu salā mainījusies līdz nepazīšanai.

    No savulaik nosusinātā purva ne miņas, bet krūmos ieaugusī pļava pārtapusi atklātā ainavā, kuru sāk apdzīvot dažādi putni.

    “Te ķīvīšu agrāk nebija, bet tagad daudz, jo tām patīk atklātas pļavas. Mums pašiem arī saimniekot ērtāk – pārskatām labāk lopus, varam labāk arī sakopt teritoriju. Mums ir savs saimnieciskais izdevīgums, bet arī no dabas viedokļa labi – aiztaisot grāvjus, atjaunojas dabiskais hidrorežīms, kas līdzinās tam, kādam tam te bija jābūt,” skaidro Silkāns.

    Kad teritorija atbrīvota no aizaugušajiem krūmiem, tā kļuvusi piemērota vēl kādam īpašam putnam – tam, kas nekur citur Eiropā nav sastopams tik lielā blīvumā kā Latvijā. Proti, mazajam ērglim.

    “Esam atstājuši tos atstājamos kokus, kur ērglim apsēsties un lūkot medījumu. Protams, te ir ideāla vieta ērglim. Es līdz šim nebiju manījis te mazo ērgli, bet šogad tas ir parādījies.

    Esam priecīgi, ka varējām pielikt roku pie tā, lai šī teritorija būtu viņam [mazajam ērglim] piemērota.

    Iztīrīto grāvju satekās mēs veidosim vairākus seklus dīķus, kur abinieki varētu pārziemot, un tad jau pēc tam, lai ērglim būtu kur baroties,” stāsta Silkāns.

    Mazais ērglis barojas ar abiniekiem un sīkiem grauzējiem. Tāpēc viņiem svarīgi savas ligzdas veidot tā sauktajās  mozaīkveida ainavās, kur, no vienas puses, ir droši pieskatīt mazuļus, bet tajā pašā laikā līdz medījumam arī nav pārāk tālu.

    Ornitologs Jānis Ķuze skaidro, kas jāzina par mazajam ērglim un dabiskām pļavām draudzīgu saimniekošanu: “Vērtīgākā ir mozaīka. Tās ir dažādas lauksaimniecības kultūras, kas apsaimniekotas dažādā intensitātē, vēlams ekstensīva saimniekošana. Latvijā tā galvenokārt ir zālāju ainava, ko apsaimnieko dažādi – daļas, ko nopļauj agrāk sezonā, daļas atstāj uz vēlāku laiku. Nopļautās platības ir pieejamas kā medību teritorija laikā, kad putni inkubē olas, bet, kad mazuļi paaugušies, tad izmanto citas teritorijas. Augsta veģetācija nav piemērota, jo ērglis netiek klāt medījumam, piemēram, strupastei. Labi, ja tuvumā ir arī kāds dīķītis, kur var būt vardes, un tad ērglis var medīt tās. Kūla arī ietekmē to, kāds ir zālājs – tā veido tādu kā džungļu slāni un putns netiek klāt medījumam.”

    Pirms vairākiem gadsimtiem parkveida pļavas bija bieži sastopamas ainavas elements daudzviet Eiropā. Latvijā, tāpat kā citviet, tās tagad ir ļoti reti sastopamas.

    Turklāt tās tā vienkārši nevar izveidot – tās var tikai atjaunot.

    Zālāju eksperte, botāniķe Maija Medne skaidro parkveida pļavu nozīmi: “Eiropā šī biotopa atjaunošana ir liela prioritāte, jo tas apliecina bioloģiskās daudzveidības daudzslāņainību – ir gan zālājs, gan kokos daudz kas dzīvo. Tā ir daudzveidīgākā ekosistēma, kas ir Latvijā.”

    Kāpēc Latvijā to ir tik maz? “Lauksaimniecības intensifikācija pie vainas, nevar izmanevrēt tehnika zem kokiem. Grūtāk pieejamās vietās pļavas ir ieaugušas mežā, kas izveidojies uz lauksaimniecības zemes. Bet tās ir cerīgākās vietas, kur pļavas atjaunot. Jāpļauj zālājs; ja ar krūmiem aizaugusi pļava, tad vajag izcirst krūmus, nofrēzēt to saknes un apsaimniekot zālāju zem kokiem. Vēl būtiski atstāt kādus ilglaicīgākus kokus, kas nākotnē turpinās parkveida pļavu dzīvi. Jo kaut kad organismi, kas apdzīvo vecākos kokus, būs spiesti pārcelties uz jaunākiem kokiem.”

    Pļavas, kurās ik pa laikam pavīd kāds koku pudurītis, ir ne tikai skaists ainavas elements, bet gan ļoti nozīmīga dzīvotne virknei sugu. Tās visas kopā veido bagātību, kas dabā ir tik ļoti nepieciešama, lai ekosistēma varētu veselīgi pastāvēt un veikt savas funkcijas. Tas, kādus labumus no šādām teritorijām saņemam, atkarīgs no tā, kā tajās saimniekojam.

    KONTEKSTS:

    Ik sešus gadus visas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis gatavo ziņojumu Eiropas Komisijai par ES nozīmes biotopu jeb dzīvotņu stāvokli katrā valstī. Arī Latvijā dabas veselības stāvoklis ir noteikts, secinot, ka tikai desmitā daļa no īpaši aizsargājamām dzīvotnēm ir labā stāvoklī.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vide un dzīvnieki
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti