Par mūziķiem Jolantu Gulbi un Denisu Paškeviču droši var teikt, ka viņi ir no tiem māksliniekiem, kuriem ir izdevies atrast zelta vidusceļu starp profesionālu mūziķu karjeru un ģimeni. Izskatās, ka pagaidām Jasmīna Antuanete vēl nav gatava nekur doties, jo smilšu kastē vēl cepjams rausis.
"Es un dzīvnieki! Man jāsaka tā - tā kā esmu dzimusi un augusi laukos, dzīvnieki man bijuši visu laiku blakus. Omītei kūtī cūciņas, trusīši.
Man nav sveša dzīvnieku pasaule un līdz ar to man nav kaut kā izteikti trūcis.
Es redzu cilvēkus, kas dzimuši un auguši pilsētā. Viņiem pietrūkst dzīvnieku pasaules, kas noved pie mājas mīluļiem - kaķa un suņa. Man bija pilna sēta ar kaķiem un suņiem. Viņi man bija neitrāli, tā pasaule, ar kuru kopā dzīvojām. Tāpēc man nav mīļdzīvnieciņu. Man drīzāk cūciņas patīk, kuras bija omītei aizgaldā, kuras es bužināju ar tādu kasīklīti," stāsta Jolanta Gulbe.
Savukārt Deniss ir Rīgas puika: "Es neesmu audzis starp cūkām un briežiem. Man ir maza pieredze ar dzīvniekiem." Tieši tāpēc, ka Deniss ir izaudzis uz Rīgas bruģakmens, viņam ir mīļi gan suņi, gan kaķi.
Dzīvnieku patversmē Jolanta cenšas iedraudzēties ar septiņus gadus veco Minhauzenu, kurš patversmē nonāca pagājušā gada nogalē īsi pirms Ziemassvētkiem.
Suns bijis slims un nekopts, taču tagad ir atlabis un ar nepacietību gaida kādu, kurš viņu sauks par savējo. "Viņš ir no āra ienācis, viņam ir vairāk informācijas par dzīvi ārpusē. Minhauzens zina, kā izdzīvot un cīnīties par sevi. Es pienācu pie būra, viņš vienīgais sāka mani tik aktīvi uzrunāt, lai es pievēršu uzmanību viņam," patversmē saka Jolanta.
"Ja tu meklē ģimenei dzīvnieku, tad ir jābūt klikšķim, vai tas raksturs atbilst vai nē. Tu redzi viņa sejā, acīs to var just," skaidro Deniss Paškevičs.
Jolantai šķiet, ka suņi un kaķi ir arī manipulatori, kaķi pat izteiktāk: "Viņi manipulē ar tevi. Viņi ar tām acīm skatās un spiež uz jūtām."
Par Jolantas krustbērnu ir kļuvis pelēcis Minhauzens, taču Deniss par savu krustbērnu ir izvēlējies trīs mēnešus veco Romiju. "Tu esi Duksis, kāds tu esi foršais!," Jolanta sarunājas ar Minhauzenu. Savukārt Deniss pievēršas dzīvnieciņa vēderam un ķepām: "Kāds viņam puncis. Ei, kas tev pa ķepām ir! Ei, tu esi mana jaunā bārdas mašīna. Puika vai meitene, kas tu esi!"
"Redz, meitene, kurai ir trīs gadi, un, redz, meitene, kurai trīs mēneši!," turpina Deniss. Par Romija dzīvesstāstu Deniss zina stāstīt: "Ģimenē bijuši 11 kucēni un meitene trīs mēnešu vecumā ir atnesta uz patversmi. Paskaties, kāds viņai vēders! Romija ir jautra. Varētu būt laba bārdas dzenamā mašīna. Viņai patīk bērni. Jau sākumā viņa deva bučas un grauza bārdu. Ļoti jautra meitene, kas izaugs par vidēja auguma suni."
"Ziniet, kā cilvēki saka - vajag sugas! Taču kāda te suga, šeit ir raksturs," vērtē Deniss, kuru papildina Jolanta: "Ļoti draudzīgs!"
Taču šeit redzētais abiem liek aizdomāties arī par cilvēku cietsirdību.Viņuprāt, patversme savā ziņā ir sabiedrības dvēseles spogulis. Un tik daudz dzīvnieku patversmē neliecina par spīdošu sabiedrības dvēseles veselības stāvokli.
"Es pateikšu, kāpēc tā ir. Es gan neesmu nekāds dvēseļu eksperts, bet - kā mēs dzīvojam sabiedrībā? Mūsu sirds ir palikusi diezgan smaga. Mēs esam palikuši diezgan akmeņaini. Nerunāsim nemaz par dzīvniekiem. Bieži vien neskatāmies, kas notiek blakus. Kad kāds saka, ka viņam dzīvniekus nevajag vai tas tas neinteresē, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņa sirds ir nocietinājusies un tas noticis tikai tāpēc, ka viņam nav bijis viegli. Taču vienā brīdī es varu sajust mīlestību! Un man ir vieta gan dzīvniekam, gan cilvēkam, gan mīlestībai."
