Bella pie Minces
Ja ģimene ir nolēmusi adoptēt suni, lēmums ir jāpārdomā daudzas reizes. Madara gan tam bija gatava sen. Vienā dienā viņa kopā ar bērniem apmeklēja dzīvnieku izstādi, kurā piedalījās arī patversmes suņi.
"Patversmes stendā mēs satikām Bellu, un tad bija skaidrs, ka Bellu mēs vedīsim mājās," teica saimniece Madara Kārkliņa.
Madara uzreiz sastapās ar Bellas žēlīgajām acīm. Un tam bija sāpīgs iemesls – kucīte iepriekš vārda vistiešākajā nozīmē tikusi nomainīta pret "jaunāku modeli".
"Viņai bija bijuši kucēni un cilvēki bija atdevuši prom visus kucēnus, izņemot vienu, ko viņi bija atstājuši sev, un tad tas lielais suns izlikts ārā. Respektīvi atstāts kucēns. Kaimiņi to lielo suni ir pabarojuši, ik pa laikam pieskatījuši, bet beigās tas kļuvis par grūtu un tas suns nonāca patversmē," klāstīja Madara.
Par Bellas ierašanos sajūsmā nebija mājas galvenā pārvaldniece – kaķene Mince. Viņa taču Madaru izvēlējās pirmā – pieklīstot pie viņas durvīm kā mīlestību lūdzošs kaķēns.
"Viņa uzradās pilnīgi no zila gaisa, nebija nekur redzēta vai no kādas kaķu kolonijas, jo nav šeit tādu. Viņa bija maziņa, jauniņa, slima, netīra, pūžņojošām actiņām, citu kaķu saplēsta," stāstīja Madara.
Ja kaķis tevi ir izvēlējies par savu glābēju, atteikt viņam nedrīkst. Arī tad, ja mīlulis nemaz nebija plānots.
Vecā suņa stāsts
Lai Bellai nebūtu jāklausās kaķa iebildumos, internetā Madara noskatīja Bellai draugu – kādu patversmes suni. Kad ģimene devās ar to iepazīties, tas jau bija adoptēts. Tā vietā patversmes darbinieki piedāvāja dot mājas kucēnam – bet Madaras skatienu piesaistīja kāds liels, skumja paskata suns voljēra tālākajā stūrī.
Patversmē teikts, ka sunim nav nekādas vainas, bet viņš ir vecs. "Acīmredzot tie cilvēki tik maz grib un interesējas par tiem senioriem sunīšiem, ka viņi jau zaudējuši cerības kādam viņu baigi piedāvāt," vērtēja Madara. "Uz viņu apskatoties, viņš ir tāds mīļš, liels lācis. Arī tas, ka viņa stāsts ir tik sentimentāls. Nu kur vienam tik ļoti mīļam sunītim, kas ir tik draudzīgs,
gatavs tikai sēdēt blakus un dzīvot tikai, lai kāds viņu samīļotu, kā viņam tā nav paveicies?" sprieda Madara.
Reksis teju visu savu desmit gadus ilgo mūžu nodzīvoja patversmē. Reiz viņš ticis adoptēts, bet no jaunajiem saimniekiem aizmucis, pārpeldējis upi, meklējot cilvēka sabiedrību, atrasts klaiņojam un atkal nogādāts patversmē. Lai gan saimnieki par Rekša atrašanās vietu zināja, sunim neviens pakaļ nebrauca.
"Jūs nevarat viņu vienu atstāt dārzā vai pagalmā, jo viņš muks projām, viņš klaiņo. Nu es nezinu, man viņš nevienu brīdi nav mēģinājis no dārza nekur aiziet," atzina suņa saimniece.
Varbūt pie vainas bezcerība, kas suni bija pārņēmusi patversmē, bet no avantūrām jaunajās mājās nebija ne miņas.
"Vienā brīdī viņš sāka no visa baidīties. Viņš atrada zem trepēm vismazāko kaktiņu, kur viņš ielīda un gulēja. Viņš joprojām ir bailīgs. Viņam ir bail no tumsas, viņam ir bail no skaņām, viņam ir bail no salūta, bail no sniega šķūrējamās mašīnas, kas brauc garām. Viņš ir bailīgs," teica Madara.
Cilvēki joprojām dzīvo stereotipu pasaulē. Diemžēl tas attiecas arī uz tiem patversmes suņiem, kuri dzimšanas dienas svin ne pirmo gadu. Pirms izlemt par labu pūkainam kucēnam, Madara iesaka padomāt divreiz – varbūt tā vietā vajag dzīvē ielaist 40 kilogramus mīlestības no tumšākā voljēra kaktiņa.
