Ātraudzīgos kārklus šķeldošanai dažviet sāka audzēt jau pirms gadiem pieciem, tomēr ātraudzīgo koku vēsture esot daudz senāka. Tie zināmi jau kopš 20.gadsimta 70. gadiem, un to pielietojums esot daudz plašāks. “Tie, par kuriem mēs tagad runājam kā jaunām sugām, tie pamatā ir kaut kādi papeļu, apšu un arī lapegļu hibrīdi. Viņu priekšrocība ir tā, ka mēs pirmajos 10-15 gados varam iegūt lielu krājas pieaugumu, un faktiski jau 20 gados mēs varam zāģēt nost galvenajā cirtē,” saka Latvijas Valsts mežu institūta “Silava” vadošais pētnieks Andis Lazdiņš.
Latvijā ik gadu aizaudzē ap 60 000 hektāru zemes, un apmēram tikpat daudz arī atmežo.
Tomēr drīz vien mežu ieaudzēšana varētu arī nespēt kompensēt atmežošanu, tāpēc pāreja uz ātraudzīgiem kokiem, kas dod gan ekoloģiskus, gan ekonomiskus ieguvumus, esot svarīga.
Dodot pietiekami daudz vietas, par ātraudzīgiem varot kļūt arī bērzi un citi koki. “Mēs tuvojamies tam brīdim, kad tie, kurus jūs saucat par dabas aizstāvjiem, un mēs, mežsaimnieki, būsim spiesti apsēsties pie viena galda un uzzīmēt mūsu nākotnes ainu, kādu mēs gribam sabalansētu ekonomikas un dabas aizsardzības pusi,” norāda SIA “Bergvik Skog” direktors mežsaimniecības jautājumos Kārlis Blūms.
Arī lauksaimnieki sapratuši, ka laikā, kad Latvijā ir ap 300 000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas īsti nav derīga tradicionālajai apsaimniekošanai, jādomā par agromežsaimniecību.
Agromežsaimniecība, kur var kombinēt, piemēram, koku un daudzgadīgo zālaugu stādījumus, vispiemērotākā esot zemēs ar palielinātu mitruma daudzumu. “Tas, ka mēs šobrīd to nepieņemam un esam novilkuši striktas robežas starp mežu un lauksaimniecību, un tad mēs vēl saprotam augļudārzus, ir tikai laika jautājums. Visa Eiropa tomēr iet uz šādu kombināciju,” norādīja biedrības “Zemnieku saeima” lauksaimniecības eksperte Iveta Grudovska.
Pirmie agromežsaimniecības izmēģinājuma stādījumi Latvijā veikti Skrīveros.
