Tomēr Limbažu pusē uzrunātie veterinārie ārsti lielākoties ir šī pasākuma piekritēji. Viņi uzskata, ka likuma grozīšana būtu valdības bezspēcības izrādīšana. Galu galā bija noteikts vairāku gadu pārejas laiks un visas problēmas, kas saistās ar čipošanu, tad varēja atrisināt. No vetārstus teiktā var saprast, ka laukos interese par suņu čipošanu ir neliela. Viens no iemesliem ir tas, ka šis pasākums arī maksā – no 30 līdz 40 eiro atkarībā no tā, vai vetārsts veic arī reģistrēšanu datu bāzē, vai nepieciešama vakcinēšana, vai ārsts brauc uz mājām. Vidzemes veterinārā servisa klīnikas veterinārārste Laura Hincenberga gan novērojusi, ka vairāk savus četrkājainos draugus čipot ved cilvēki gados - tie, kuri skaita naudu. Viņai gadījies piedzīvot, ka nevērīgi pret šī likuma izpildi izturas tieši tie, kuriem finanšu netrūkst. Tā kā daudz ko nosaka arī cilvēku apzinīgums. Vairums uzrunāto vetārstu teica, ka sunī ir arī kaut kas jāiegulda un čipošana ir vienreizējais ieguldījums. Bet dažam vienīgā investīcija sunī ir ķēde.
Čipošanu atbalsta Limbažu novada pašvaldības policisti. Pērn novada teritorijā notverti 14 klaiņojoši suņi. Protams, neviens no tiem nebija čipots, tāpēc klaiņotāji nogādāti patversmēs. Pašvaldības policijā gatavojas iegādāties čipu nolasītāju. Čipošanu atbalsta arī dzīvnieku patversmju darbinieki.
Limbažu novadam ir noslēgts līgums ar dzīvnieku patversmi „Mežavairogi”. Tās vadītāja Danuta Priede spriež, - ja suņi būs čipoti, tie nevarēs tā pazaudēties kā tagad, un patversmes vispār nebūtu vajadzīgas. Noķerot suni, pašvaldības policists nolasītu informāciju, pēc kuras atrastu saimnieku.
Ziņa par iespējamiem grozījumiem likumā, kas ļautu nečipot lauku viensētu suņus, pēc „Mežavairogu” vadītājas domām, ir ļoti satraucoša. Viņa uzskata, ka būtiski, lai šis process aptvertu laukus. Secināts, ka patversmē dzīvnieki visvairāk nonāk tieši no viensētām. Tāpat domā arī SIA „Veterinārais serviss „Būsi vesels”” veterinārā ārste Inga Mauriņa-Kaļva. Viņa darbojas biedrības „Dzīvnieku atbalsts” izveidotajā patversmē Alojā un lēš, ka ar čipu suņa īpašnieku varētu atrast momentā, bet tagad paiet nedēļas, kamēr tas notiek. Pāles vetārste Vita Amerika uzskata, ka ir vienalga, kur suns mitinās – pilsētā vai laukos. Tieši lauku viensētās dzīvojošie nereti saplosa meža dzīvniekus.
Neapmierināts ar izskanējušo, ka likumā varētu izdarīt grozījumus, ir SIA „Mikaitas” saimnieks Jānis Miķelsons. Viņa ģimene nodarbojas ar aitkopību un ar nepacietību bija gaidījusi, kad beidzot būs iezīmēti visi lauku suņi. Izrādās, ka desmit gados viņa saimniecībā saplosītas aptuveni 100 aitas. Viņš zina stāstīt, ka vidējā ganāmpulkā Latvijā ir 22 aitas, tas nozīmē, ka šajos gados iznīcināti kādi pieci ganāmpulki. Miķelsons uzsver, ka no nepieskatītiem un klejojošiem suņiem cieš ne tikai dzīvnieki, bet arī cilvēki, galvenokārt bērni.
