ĪSUMĀ:
- Izpētē atklāts, ka nārsta ligzdas visbiežāk izmanto rauda un asaris, retāk sudrabkarūsa, plicis un līdaka.
- Zinātnieki arī pēta, kā nārsta efektivitāti ietekmē ligzdas ievietošanas laiks, dziļums, ūdens līmeņa svārstības u.c.
- Imitēt dabu nav iespējams, taču šādas nārsta ligzdas vērš sabiedrības uzmanību uz ekosistēmas jautājumiem, norāda zinātnieki.
Mākslīgās nārsta vietas – arī izpētes objekts
Pēdējo desmit gadu laikā uzņēmums “Latvenergo” sadarbībā ar biedrību “Mēs zivīm” Daugavā šādā veidā ir ierīkojis jau 3300 ligzdas, un katrā no tām ir vismaz 50 tūkstoši ikru.
“Ik gadu redzot ar saulē mirdzošiem ikriem pārklātus egļu zarus, nav šaubu, ka ligzdu mērķis tiek sasniegts un nārsts ir sekmīgs. Lai tam gūtu arī zinātniski apliecinātu informāciju, kopš 2019. gada sadarbojamies ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu "BIOR", lai apzinātu, kādas zivju sugas nārsto ligzdās. Izpētē secināts, ka nārsta ligzdas visbiežāk izmanto rauda un asaris, mazākā skaitā arī sudrabkarūsa, plicis un līdaka.
Šogad izpēte turpināsies, nosakot nārstojošo zivju sugas, ligzdu efektivitāti un meklējot jaunas piemērotas vietas Daugavā nārsta ligzdu izvietošanai nākotnē,” stāstīja AS “Latvenergo” Vides pārvaldības daļas vadītāja Aļona Boloņina.
Jau no pagājušā gada nārsta ligzdās notiekošajam ir iespējams sekot līdzi tiešraides kamerās.
Mākslīgajās nārsta ligzdās īpaši labi nārsto tās zivju sugas, kurām nārsts notiek seklākās vietās, piemēram, raudas un sudrabkarūsas, norādīja zinātniskā institūta “BIOR” pētnieki.
“Dažu zivju sugu ikrus iespējams atpazīt vizuāli. Asaru mātītes ikrus iznērš kopā ar nelielu daudzumu olnīcu šķidruma. Kad ikri nonāk saskarē ar ūdeni, mijiedarbojoties olnīcu šķidruma olbaltumvielām un ikra ārējā apvalka olbaltumvielām, veidojas šķiedrveida želejai līdzīga struktūra, kas savstarpēji savienojas ar ikriem un tos cieši saista vienu ar otru. Rezultātā veidojas 0,5–5,5 metru gari un 1–6 centimetrus plati peldoši želejas pavedieni jeb lentes ar ikriem. Pieredzējis zinātnieks vai zivkopis pēc izskata var atpazīt arī līdakas ikrus,” skaidroja “BIOR” pētnieks Rūdolfs Tutiņš.
Viņš arī atzina, ka daudzu citu ikru piederības noteikšanai nepieciešams tos nelielā daudzumā ievākt un inkubēt kontrolētos apstākļos.
No ikriem izšķīlušos kāpurus, kas sasnieguši dažu dienu vecumu, iespējams gandrīz nekļūdīgi identificēt, vadoties pēc īpašām katras sugas zivju kāpuriem raksturīgam pazīmēm.
Pēta nārsta ligzdu efektivitāti dažādos dziļumos
Bez nārstojošo zivju piederības, pētnieki analizē arī to, kā nārsta efektivitāti ietekmē ligzdas ievietošanas laiks, dziļums, ūdens līmeņa svārstības, nogulumu veidošanās un citi aspekti.
“Mākslīgās nārsta ligzdas gatavošanā izmanto dažādus līdz 70 centimetriem garus egļu zarus, kurus liek citu virs cita pretējos virzienos un pēc tam pa vidu ar metāla stiepli sasien, veidojot cilpas. Lai ligzda stabili turētos ūdenī, apakšējai cilpai auklā pievieno atsvaru, bet augšējai cilpai pievieno pludiņu, kas veidots no tukšas plastmasas pudeles vai kannas. Uz pludiņa uzraksta nosaukumu "Zivju ligzda", lai ikvienam, kurš upē redz šo marķējumu, ir nepārprotama informācija par izvietotajiem priekšmetiem,” stāstīja Boloņina.
“Ligzdām ūdenī jābūt novietotām tā, lai ligzdu zari būtu maksimāli izvērstā stāvoklī, paplašinot nārstam piemēroto virsmu. Ligzdas ar atsvariem, piemēram, ķieģeļiem vai akmeņiem, jāiegremdē dažādos dziļumos, protams, ņemot vērā iespējamās ūdens līmeņa svārstības, lai kāda no ligzdām nepaliek ārpus ūdens. Tāpat jāpievērš uzmanība vietām, kur ligzdas novieto – parasti koku, krūmu tuvumā, gar krastiem, vai arī līčos, sašaurinājumos – kur zivis varētu paslēpties, kā arī nārstot, nebaidoties no plēsējiem,” norādīja Tutiņš.
Lai noteiktu, cik kāpuru izšķiļas no katras ligzdas, veic gan uz ligzdas esošo ikru uzskaiti, gan arī skaita kāpurus, kas pēc tam no ikriem izšķiļas.
“Vienā ligzdā nārstojošo zivju skaits parasti ir neliels – nereti tā var būt pat tikai viena zivs. Mūsu pieredze rāda, ka Daugavā uz ligzdām un ikriem veidojas nogulsnes. Tādas “apaugušas” ligzdas zivis nārstam neizvēlas, kā arī, skābekļa trūkuma dēļ, ikru mirstība ir lielāka. Pētījumi rāda, ka izšķiļas 50–90% no ikriem, tomēr arī pēc šķilšanās kāpuri var iet bojā,” norādīja Tutiņš.
Saskaņā ar “BIOR” aprēķiniem no vienas līdakas optimālos dabiskos apstākļos iegūst 10–15 pieaugušas zivis.
Vērš uzmanību uz ekosistēmas jautājumiem
Lai nārsts mākslīgajās ligzdās būtu iespējami veiksmīgs, ligzdas tiek regulāri apsekotas un nepieciešamības gadījumā attīrītas no upes sanešiem un duļķiem. Nārsta ligzdas zari ir veidoti tā, lai tie būtu iegremdēti ūdenī neatkarīgi no laikapstākļiem un ūdens līmeņa svārstībām.
Jautāts, vai zivīm mākslīgā nārsta ligzdas ir tikpat piemērotas vietas sugas turpināšanai kā dabiskās nārsta vietas, Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Matīss Žagars atzina, ka konkrētu pētījumu, kas pierādītu, ka mākslīgajās ligzdās nārsta sekmes ir sliktākas, šobrīd nav.
Tiesa gan, viņš norādīja, ka starp mākslīgajiem veidojumiem un dabiskajām nārsta vietām vienādības zīme nekādā gadījumā nav liekama: “Imitēt dabu nav iespējams, un mākslīgās nārsta vietas nekādā gadījumā neaizstās dabiskās kaut vai savas platības dēļ. Ja saskaita kopā visas izvietotās ligzdas, tad tās aizņem labi ja viena dabiskā nārsta līča teritoriju. Taču kopumā jāteic, šāda nārsta ligzdu izvietošana ir pozitīvi vērtējama un ir labs komunikācijas rīks. Tās pievērš cilvēku uzmanību zivīm. Taču tās neatceļ vajadzību domāt par to, kā ekosistēmā saglabāt iespējas zivīm iznārstot,” pauda Žagars.
Mākslīgās zivju nārsta ligzdas tiek izvietotas Daugavā – Rīgas, Ķeguma un Pļaviņu HES ūdenskrātuvēs, iepriekš izpētītos upes posmos, kur zivis vislabprātāk nārsto. Līdz šim nārsta ligzdas tikušas izvietotas pie Ikšķiles, Kaibalas, Liepkalniem un Klintaines, tāpat saskaņā ar Boloņinas teikto, notiek arī jaunu piemērotu vietu apzināšana.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
