„Ziemas ir palikušas maigākas, un tas ļauj putniem palikt tuvāk savām ligzdošanas teritorijām, jo putns jau arī pēc savas būtības mēģina pēc iespējas vēlāk aizlidot, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos,” putnu uzvedību skaidro ornitologs Mārcis Tīrums.
Kamēr vienā Latvijas pusē zemi vēl klāj sniegs, citviet jau iestājies pavasaris, tāpēc arī gājputni dažādos Latvijas reģionos atgriežas ar vairāku dienu nobīdi. „Tie agrie ierodas no dienvidrietumiem, no Kurzemes viņi gar piekrasti lido un migrē tālāk uz Igauniju, tālāk uz Somiju, uz Krieviju. Tad mēs piekrastē parasti pirmos putnus redzēsim tos agros, agrās sugas, kas netālu ir ziemojušas. Savukārt vēlās, kas no Āfrikas lido, drīzāk ieradīsies no Daugavpils puses, no otras puses, pa Daugavu, kā pa migrācijceļu, jo tur šie laikapstākļi būs daudz, daudz siltāki nekā, piemēram, Kolkā,” norāda Tīrums.
Viņš atzīst, ka šogad īpaši ir atgriezušās dzērves. „Bet nu šai sugai tas jau ir raksturīgi vairākus gadus. Ir tā tendence katru gadu agrāk un agrāk atgriezties Latvijā. Es domāju, ka pēc pāris gadiem viņas šeit arī regulāri ziemos, ja tiešām šīs ziemas būs tik maigas kā šobrīd,” pauž Tīrums.
Tomēr pārrodas arī citi putni.
„Tepat netālu tikko bija niedres stērstes saucieni, kas arī nozīmē, ka pavasaris vēl nav sācies, jo viņi vēl nedzied īsti. Viņi tikai parāda, ka atlidojuši, sasaucās, bet nav tā īstā dziesma vēl,” saka Tīrums.
Viens no putniem, kuru gaida atgriežamies visvairāk, ir baltais stārķis, kas uzvijis ligzdu nevienā vien lauku viensētā. „Vispirms viņi atgriežas Latvijas dienvidrietumos. Tas ir Kurzemes dienvidu daļā, un tad jau pēc pāris dienām arī visur citur Latvijā. Un atgriezās stārķi, tāpat kā daudzi citi putni, tur, kur viņi jau ir ligzdojuši vai nu piedzimuši, vai arī sekmīgi ligzdojuši. Un tur, kur viņiem labi gājis, tur arī viņi cenšas atgriezties,” stāsta ornitoloģe Māra Janaus.
Jau deviņus gadus stārķi par savas ģimenes locekli sauc Ieva. „Man liekas, ka visi stārķi ir Žaņi. Tāpēc atlika viņam vien iedot mūsu uzvārdu, un viņi ir mums Žanis un Žanete,” stāsta Ieva.
Ievas ģimenei ar saviem stārķīšiem bijis ne viens piedzīvojums vien. Viņu saticīgā līdzās dzīvošana aizsākās ar Žaņa ligzdas vīšanu. „Es tajā pavasarī nelasīju žagarus. Viņi to izdarīja mūsu vietā, pinot sev ligzdu. Mēs, tā sanāk, ka nodrošinājām viņus ar būvmateriāliem,” stāsta Ieva.
Nereti vasarā, ravējot dobes, stārķi pienākot pavisam tuvu klāt un gaidot, kad Ieva pametīs pa kādam gliemezītim. Bet pagājušajā vasarā nācies pat glābt stārķim dzīvību, kurš bija sapinies siena ķīpas auklā. „Mēs aiz liepām ieraudzījām, ka mūsu stārķītis pavisam vairs nelido, tāds netīrs. Es saku – „Vecais, ejam glābt!” Mēs paņēmām šķēres, viņš bija sapinies un mēs viņu atbrīvojām un nolikām viņu pļavā, lai viņš atpūšas. Pēc kādas stundas viņš atgriezās ligzdā."
Par laimi viss beidzās laimīgi. Pienākot rudenim Žanis ar ģimeni kā ierasts devās uz dienvidiem, bet tagad Ieva nepacietīgi to gaida atkal atgriežamies.
