Vasaru Krištopani un viņu pieci ģimenes draugi sagaida dalītām izjūtām. Nesen aizsaulē aizgāja sešpadsmitgadīgais Bens. Bīgla aiziešanu pārdzīvoja visi – it īpaši viņa dēls Beilijs.
Pavadot pēdējā gaitā Benu, jauns mīlulis nebija ne prātā. Savu lomu nospēlēja meita Nikola, kura ģimenes otrajās mājās Amerikā meklēja kompanjonu savai pomerānietei Tifānijai. Un ierosināja nopirkt vienu no pasaulē mazākajiem sunīšiem – “teacup” Jorkšīras terjeru.
“Teacup” suņi Amerikā ir ļoti populāri to piemīlīgā izskata dēļ. Viņi tiek īpaši selekcionēti no mazākajiem šķirnes pārstāvjiem – tiem, kuri normālos apstākļos no sava metiena tiktu uzskatīti par neatbilstošiem jeb – brāķiem. Tādēļ mini sunīšiem draud dažādas veselības problēmas, un saimniekiem mīlulis ikdienā ļoti jāpieskata –pat kritiens no gultas sunim var būt bīstams.
“Principā jau tiem maziem tā ir, ka viņi ir jāuzmana - no durvīm, kad vējš cērt, noteikti no tādām lietām, viņš jau jāpieskata daudz vairāk nekā lielie suņi,” atzina Krištopāns.
Bet mazais Mikijs visu laiku staigā pakaļ saimniecei Aijai Krištopanei vai sunītei Tifijai. “Viņam ir divas mammas, pie kā viņš arī pieturas,” stāstīja Aija.
Viņš ir kā īsts izlaists bērns, bet tai pašā laikā ļoti pacietīgs, viņu var atstāt istabā, aiztaisa durvis, viņš mierīgi spēlējās, guļ, nav tā, ka skrāpēs durvis, pīkstēs.
Bet galvenā aukle ir viņa audžumamma Tifānija, kura uzņēmusies suņa skološanu.
“Viņš grib ar visiem draudzēties, visi viņu pieņem un saprot, ka viņš ir maziņš, lielie no viņa aizmūk, Tifānija ar viņu paspēlējas,” stāstīja Vilis Krištopans.
Mikijs jau gan pāraudzis brīdi, kad var iekāpt krūzītē.
Bet Mikijam nemaz nav vajadzības slēpties tējas krūzē – viņam ir plaša māja un vēl plašāks pagalms. Turklāt kucēnam itin labi patīk arī ceļot – deviņu stundu lidojums pāri okeānam sunim tāds nieks vien esot.
Krištopanu ģimenē vērojama interesanta likumsakarība – ar gadiem mīluļu skaits aug, bet to izmēri samazinās.
Arī Vilis Krištopans mainījis savu priekšstatu par mazajiem sunīšiem. Un tāds viņš nav vienīgais uzņēmējs – vairs nav nekāds brīnums, ierodoties uz tikšanos, satikt biznesa partneri ar mazu sunīti rokās.
Pirms daudziem gadiem ģimenē “šefoja” milzīgs sanbernārs, tagad no lieliem suņiem nav ne miņas.
Mikijam, protams, nav problēmu ietilpt Aijas mazākajā somiņā un doties ikdienas gaitās. 900 grami klāt kā nebijuši, savukārt citas lietas nevar izmērīt gramos.
“Tas ir prieks, ka tu atnāc, piemēram, saguris no cilvēkiem un no visa, viņi nekad nebūs sliktā garastāvoklī, viņi vienmēr ir priecīgi, viņi vienmēr tevi sagaida un viņiem nav negatīvas emocijas, tiešām nav, tas ir tas jaukākais, man liekas,” atzina Aija.
