Ķepa uz sirds

Kāpēc tarantulu pasaulē valda tikai un vienīgi sievietes?

Ķepa uz sirds

Ko dara kaķis, kad to neredzam?

Kas izraisa nieru slimības sunim un kā rīkoties saimniekam?

Kas izraisa nieru slimības sunim un kā rīkoties saimniekam?

Divpadsmit gadus vecā Dollija visu mūžu bijusi aktīva un vesela. Kad Dollija vienudien vairs nespēja piecelties, saimniece nekavējoties suni nogādāja klīnikā, atklājot, ka Dollijai ir hroniska nieru mazspēja. Kā saimniekam to pamanīt laikus un kā cīnīties? Dollija ir krievu toiterjera un jorkšīras terjera krustojums. Pēc dzimšanas sunītes mamma viņu nepieņēma – vienīgo no visa metiena. Kopš dienas, kad Gundega izlēma Dolliju adoptēt no paziņām, viņa tikusi aprūpēta, mīlēta un lolota – kā jau vienīgais ģimenes mīlulis.

"Viņa nepalika viena pati, negulēja viena pati, nāca pie mums, viņa gribēja būt pie cilvēkiem. Šis varētu būt tas stāsts par to, ka viņa no sākuma tika izmesta ārā un, tā kā atraidīta, pēc tam viņa pieprasīja mīlestību," saka Dollijas saimniece Gundega Ezerlīce-Zalkovska.

Dollija gribēja būt blakus vienmēr – arī sešu kilometru pastaiga sunītei tāds nieks vien bija. Barības ziņā viņa nebija izvēlīga – ēda gan sauso, gan mitro, gan mājās gatavoto pārtiku. Taču, kad sunītei sākās vemšana, Gundega sāka uztraukties. 

"Es to sasaistīju ar to, ka Dollija ir kaut ko ieēdusi. Reizēm gadās, bet tā bija viena diena, nākamā, viņa kļuva arvien sagurušāka, viņa neizraisīja nekādu prieku. Tu nāci mājās, viņa neskrēja tev pretī, tu gāji uz darbu, viņa tevi nepavadīja, kā bija ikdienā," stāsta Dollijas saimniece.

Sunīte pilnībā atteicās no ēdiena, sāka pastiprināti dzert un bezspēkā gulēja visu dienu. Vetārsta slēdziens Gundegu neiepriecināja – Dollijas nieru rādītāji bija kritiskā stāvoklī.

"Prognozes bija niecīgas, jo Anete teica, ka man ir jāsāk domāt par to, ka Dollija ilgi nebūs starp mums, jo nekādas izredzes viņa nedod. Un stāstīja par izvēles iespējām, lai es esmu gatava pieņemt lēmumu par pēdējo poti. Es grozīju galvu, teicu, ka, nē, es to nevaru," turpina Gundega.

Saimniece izlēma nepadoties un ar slimību cīnīties. Kas īsti ir nieru mazspēja, un vai to iespējams ārstēt? 

"Nieru mazspēju dala akūtā un hroniskā nieru mazspējā. Dollijas gadījumā tā ir hroniska nieru mazspēja, un tas nozīmē, ka viņas nieru funkcijas ir samazinātas, tātad daļa nieru šūnu ir beigušas funkcionēt un tas, kas ir īpaši nierēm, ir tas, ka nieru funkcijas nevar atjaunoties," skaidro "Rimi mājdzīvniekiem" veterinārārste Anete Kalniņa. "Kad saimnieki parasti vēršas klīnikā, visbiežāk tas jau ir tajā fāzē, kad dzīvniekam ir apetītes zudums un arī vemšana, un to sauc par urēmiju, kad pazīmes šādā veidā izpaužas un asins analīzēs mēs varam konstatēt nieru rādītāju paaugstināšanos."

Nieru mazspējas simptomi ir izteikta ūdens dzeršana, pastiprināta urinēšana, bāla urīna krāsa, vemšana, smakojoša mute un apetītes zudums. To var izraisīt dažādi faktori – pārslimota infekcija ar iekaisumu, diabēts, paaugstināts asinsspiediens un dzīvnieka vecums. Neatgriezeniskus nieru bojājumus rada arī cilvēku medikamenti, kurus saimnieki mēdz dot suņiem – jo īpaši dzīvniekiem bīstamais paracetamols un ibumetīns. 

"Mums ir jāliek intravenozas sistēmas, jālieto medikamenti, kas nomāc slikto dūšu, un ļoti svarīgs faktors ir tas, vai dzīvniekam uzlabojas apetīte un vai viņš atsāk ēst," norāda vetārste.

Tā kā nieru mazspēju nevar izārstēt, prognozēt iznākumu ir grūti.

"Tajā fāzē, kamēr mēs cīnāmies par to, lai atgrieztos apetīte, ir jāveido, kā es to dēvēju, zviedru galds - jāpiedāvā dažādi produkti, kas dzīvniekam garšo, protams, saprāta robežās un bez tiem produktiem, kurus dot nedrīkst," stāsta Anete Kalniņa. "Reizēm ir gadījumi, kad dzīvniekam apetīte neatsākas un viņš ir būtībā atkarīgs no veterinārārsta kabineta apmeklējuma, un tā nav dzīves kvalitāte, ja ir nemitīgi, nemitīgi jāierodas klīnikā un jābaro dzīvnieks piespiedu kārtā."

Savukārt citi – kā Dollija – piedzīvo teju brīnumu.

"Pirmās dienas nekas nebija, nākamās dienas arī ne. Es raudāju un domāju, ka sunītis tā kā vairs nebūs ar mums, bet es pieņēmu lēmumu cīnīties līdz pēdējam, tik ilgi, cik tas no manis prasīs spēkus," uzsver Dollijas saimniece. "Sākumā bija ļoti, ļoti niecīgi [panākumi]. Viņa varbūt pacēla galvu, vairāk uz tevi paskatījās, nebija tik apātiska, viņa piecēlās, aizgāja līdz trauciņam, paskatījās, tad viņai jau bija radusies kaut kāda vēlme."

Ticība un pūles atmaksājās – Dollija palēnām atsāka ēst. Viņai joprojām regulāri jānāk uz klīnikas pārbaudēm un svēršanos, taču stāvoklis ir ievērojami uzlabojies.

"Viņai tiek gatavots mājās ēdiens, jāskatās, lai tas ir viegli sagremojams proteīns, jo dzīvniekiem reizēm nieru bojājumi arī ir no tā, ka uzturā ir pārāk daudz olbaltumvielu, pārāk daudz sāls, un attiecīgi pie tā Dollijai tiek rūpīgi piedomāts."

Kā suni pasargāt no slimības? Noteikti regulāri veikt asins un urīna analīzes – īpaši suņiem senioriem. Mūsdienās pieejami arī specifiski testi, kas nosaka jau agrīnus nieru bojājumus, pirms parādījušies slimības simptomi. 

Tāpat jāpievērš uzmanība dzīvnieka uzvedībai – ja suns šķiet apātisks, nomākts, daudz guļ, regulāri vemj, kažoks paliek nespodrs, - nekavējoties jādodas pie ārsta. Saimniece ir pārliecināta – Dollijas stāsts ir ģimenes un vetārsta kopējā uzvara. 

"Nevajag atmest cerības, jo dzīvnieks, ar kuru tu dzīvo kopā, jūt tevi. Un, ja tu esi ar viņu kopā un ar viņu kopā cīnīsies, viņš cīnīsies kopā ar tevi," aicina Dollijas saimniece.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti