Kā tauru pēcteči mācījās pārziemot un kāpēc vilkiem bail? Taurgovis Ķemeros

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Savulaik Latvijas teritorijā dzīvoja varens meža vērsis – taurs. Par to liecina arī vietu nosaukumi Latvijā – Taurupe, Taurene, Taurkalne. Lielākais savvaļas pārnadzis izmira 17. gadsimtā. Pēc trīs gadsimtiem tauru pēcteči – taurgovis – atgriezušies.

Pagājušā gadsimta 20. gados Vācijā brāļi Heki sāka tauru atjaunošanas programmu – izmirušo savvaļas sugu rekonstrukciju no mājdzīvniekiem. Krustojot dažādas primitīvas liellopu šķirnes, ieguva jaunu šķirni – ģenētiski tālu, taču izskatā ļoti līdzīgu senajiem tauriem – taurgovi.

Pirmās analīzes – vietējā korida

Tās tagad dzīvo arī Ķemeru Nacionālajā parkā, Dunduru pļavā. Tur veterinārais ārsts ņem asins paraugus taurgovīm, kuras vedīs uz Baltkrieviju. Lai varētu izpildīt veterinārās prasības, ziemas beigās no ganāmpulka nodalīja 18 govis un izmitināja atsevišķā iežogojumā. Vīriem darboties nav viegli.

“Tas viss ir ierakts zemē. Vietām tas ir piesiets pie koku saknēm, pie kokiem, lai nevar izcelt un paraut gaisā. Un šajā teritorijā tad mēs vairāk nekā piecus mēnešus turējām, lai veiktu atkārtotas asins analīzes. Pirmajā reizē asins analīžu noņemšana bija diemžēl jāveic ar iemidzināšanu. Jo ne visus dzīvniekus varēja nofiksēt, turēt tādā zināmu laiku stāvoklī, lai veterinārārsts varētu noņemt analīzes no vēnas,” stāsta Ķemeru Nacionālā parka fonda vadītājs Andis Liepa.

Šie ir mežonīgi savvaļas dzīvnieki, kuriem kontakts ar cilvēku bijis minimāls. Smaili ragi un liels spēks ir bīstama kombinācija. Īpaši draudīgi ir buļļi, kuri sargā savu saimi.

“Pirmajā reizē, kad mēs viņu saķērām šīm veterinārajām analīzēm, tad viņš arī sevi parādīja. Būtībā tas, kas viņam jādara.

Viņš vienu no tiem cilvēkiem, kas piedalījās tajā visā ambrāžā, uz ragiem paņēma. Tad mums tāda vietējā korida tur bija,” stāsta Liepa.

Ķemeros kopš 2004. gada

“Uz to platību, kas viņām atvēlēta, sāk kļūt jau par daudz. Tad sākās tā pārganīšana, un vairāk ir jāpiebaro viņas ziemas periodā. Baltkrievijas kolēģi izrādījuši interesi arī nodarboties ar šo taurgovju turēšanu. Baltkrievijā ir stipri lielas platības, kas varētu būt savvaļas ganībām atvēlētas,” zina stāstīt Liepa.

Pirmās 15 taurgovis Ķemeru Nacionālā parka pļavās ielaida 2004. gadā. Tās atveda no Beļģijas, vēlāk arī no Holandes. Tagad Dunduru laukos ir ap simts ragulopu. Vēl tikpat liels ganāmpulks mājo Lielupes palienēs.

“Mammas turas kopā ar šī gada teļiem. Viņiem līdzi nāk arī iepriekšējo gadu teļi, gan viengadnieki, gan divgadnieki. Un interesanti vērot: citreiz arī tas pērnā gada teļš nāk un zīž mammai pienu; vēl mammai ir jauns, šā gada teļš un piens. Bet svarīgas ir arī savstarpējās attiecības, viņu simpātijas vai sadarbošanās. Saites starp dzīvniekiem kā indivīdu, un katram ir individuāls raksturs. Tāpat kā jebkurā sabiedrībā, cilvēkus ieskaitot. Tur ir gan mierīgāki, nosvērtāki dzīvnieki, vairāk flegmas. Gan tādi, kam interesē viss, un vienmēr viņš pirmais kaut kur aizies un kaut ko izpētīs. Tie, protams, bara izdzīvošanai un ikdienas dzīvei var būt ir vērtīgākie, jo pieaugot viņiem ir lielāka pieredze. Viņi to baru vada un regulē,” stāsta parka fonda vadītājs.

Taurgovis ganās kopā ar savvaļas zirgiem. To ir apmēram tikpat, cik ragaiņu. “Šīs divas sugas labi sadzīvo un viena otru papildina. Jo govis ēd tādu garāku zāli, zirgs mīl nograuzt tādu zemāku mauriņu. Kur govis ganījās, pēc tam pa tām teritorijām atkal vairāk zirgiem patīk.

Gluži kopā ar govju baru zirgi nestaigā, bet situācijās, ja ir kādi apdraudējumi, ir novērots, ka zirgu bars ar govju baru apvienojas.

Jo lielāks bars, jo vairāk dzīvnieku kopā, jo viņi vairāk pasargāti,” skaidro Liepa.

Vilkam bail

Savvaļā šo sugu nopietnākie ienaidnieki varētu būt vilki. Arī blakus Dunduru pļavai mežā dzīvo vilki. Pievarēt pieaugušas taurgovis un savvaļas zirgus viens vilks gan nevarot, jābūt ļoti lielam skaitam vilku un tiem jāspecializējas uz lielajiem zīdītājiem. “Bet mazos jaundzimušos gan viņi aplasa. Pavasara pusē, vasaras sākumā, kad dzimst teļi un kumeļi, tad nu vilki arī uzpasēja šo ganāmpulku un vienmēr tuvumā ir.

Lai cik arī nežēlīgi izklausītos, tas, ka tiek atlasīti vārgākie un arī mazāk dzīvotspējīgi, ir labi ganāmpulkam.

Gan arī tas skaits tik ātri nepalielinās mūsu taurgovīm. Otra lieta, ka šie plēsēji noteikti ir vajadzīgi, lai apēstu kritušos dzīvniekus,” norāda Liepa.

Ko darītu ganāmpulks, ja šajā idillē tagad pēkšņi parādītos vilks? “Vienmēr ir licies, ka tad visi būs kājās un panika bezmaz vai. Nekas nenotiek, tas vilks vienkārši staigā apkārt, siekalojas. Un nelien klāt viņiem. Vilkiem pašiem ir bail no šiem lielajiem dzīvniekiem, un viņi turas pa gabalu un ir ļoti tramīgi. Ja viņi var kaut kur novaktēt, kur ir kāds nošķīries teļš…”

Palīdz uzturēt dabiskos zālājus

Taurgovis palīdz uzturēt dabiskos zālājus un bioloģisko daudzveidību. Ja šādas platības nenogana vai nenopļauj, tās aizaug ar krūmiem un kokiem. Bet zema zāle un atklāta ainava ir laba mājvieta mazākiem dzīvniekiem un putniem.

“Kāpēc šeit mēs redzam lielos ērgļus un varbūt citreiz kādu melno stārķi? Tāpēc, ka šī teritorija ir nožogota, cilvēkiem ieeja aizliegta.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka regulāri šajā teritorijā neiet cilvēki. Un tas nozīmē to, ka taurgovis un zirgi zina, kur ir viņu mājas un kur ir robeža.

Tikpat labi iemācās un redz, ka tur neiet, netraucēs, un viņš var mierīgi tur mežmalā dzīvot. Lielajam ērglim tur ir sēdamkoks, kur dienā sēž un citreiz nakšņo,” stāsta Liepa.

Vairāki buļļi uzturas uzkrītoši tālu no bara. Šoreiz tie rāmi gremo vai snauž. Taču bieži vien tur zeme iet pa gaisu un rit vēršu cīņas. Viens bullis ir īpaši milzīgs. Dominējošais.

“Tie, kas tur tā atsevišķi dzīvo, tie ir tādi puiši par sevi. Buļļiem vispār maza interese par govīm un baru ārpus pārošanās perioda. Govīm pārošanās savvaļā ir pavēlu. Augusts. Jūlija beigas varbūt. Un pārējā sezonā tādi, kas jau ir pieauguši buļļi, viņi mīl dzīvot atsevišķi. Ja viņiem ir draudzīgas attiecības, viņi var pat divi, trīs, četri kopā dzīvot tādā puišu barā. Viņi sociālajā dzīve ar baru maz iesaistās pārējās sezonās,” skaidro Liepa.

Iemācīties dzīvot ziemā

Par dzīvniekiem atbild Ķemeru Nacionālā parka fonds. 15 gados ar taurgovju turēšanu gājis visādi. Sākumā darbiniekiem nebija pieredzes.

“Speciālistu konsultantu uzstādījums bija tāds, ka par viņiem īpaši nevajag rūpēties dažādu sezonu garumā un lai tik dzīvo paši. Pirmā ziema bija tāds šoks viņiem. Atvesti tika rudenī, un ar tādiem laika apstākļiem Rietumeiropā, Holandē, viņi nebija saskārušies. Kad uzkrita sniegs un bija diezgan lieli mīnusi, tad jau varēja redzēt, ka dzīvnieki sāka tā kā vārguļot un viņiem barības nepietiek. Nu, protams, bija skaidrs, ka viņi ziemas laikā tomēr jāpiebaro. Govij ir tāda īpatnība, ka viņa tāpat kā zirgs ne ar kāju sniegu kasa nost, bet stumda ar purnu.  Tik, cik viņa tiek pie tās zālītes, tik ir. Bet, nu ja sniegs ir biezākā kārtā un ja sērsna vai kas vēl, tad barošanās tiešām ir apgrūtināta,” stāsta fonda vadītājs.

Lai Dunduru pļavu iemītnieki un ganāmpulks Lielupes krastos pārlaistu ziemu, vasarā jāsagatavo aptuveni 400 tonnas siena.

“Nākošajā gadā vasarā viss lielais govju bars paņēma vagu. Pilnīgi nejauši es braucu pa Liepājas šoseju un skatos – Liepājas šosejas otrā pusē viss mans govju bars. Mani pilnīgi šausmas pārņēma. Kā es viņas dabūšu mājās? Bet nu tās ļoti labi ir iemācījušās, arī to vietu, no kurienes aizgāja. Varbūt ne tik labi iemācījušās, cik vēl sajūt savas takas smaržu droši vien. Redzes atmiņa un vizuālā atmiņa pietiekami laba. Un, tikko es sāku tramdīt, tā viņas pa to pašu taku atnāca to visu garo gabalu līdz aplokam atpakaļ,” atceras Liepa.

Viena nopietna lieta, ko taurgovis mācās, ir dzīvošana ziemas apstākļos. 

Pirmos gadus bojāejas cēlonis bija ielūšana ledū, it sevišķi grāvjos. Tās vienkārši netika ārā. Pēdējos gadus tādu problēmu Ķemeros vairs nenovēroja. Tas tik rāda, ka ziemošana ir apgūšanas un dzīves pieredzes jautājums.

18 taurgovis aizvestas uz Baltkrieviju

Šogad augustā pienāca tā diena, kad nošķirtās taurgovis devās ceļā. Tā bija pirmā reize, kad savvaļas dzīvnieki no Ķemeru parka tiek aizvesti. Lai 18 taurgovis dabūtu līdz speciālai kravas automašīnai, vīriem vajadzēja visu dienu. Vispirms bija jāizveido īpaši koridori, pa kuriem lopus dzīt. Tad bars jāsadala mazākās grupās drošības apsvērumu dēļ.

“Nevarēja tur likt visus kopā, jo tur bija mazie teļi. Un arī dominējošie buļļi tādā stresa situācijā var būt agresīvi. Dažādi var būt, un līdz ar to mums vajadzēja to grupu sadalīt. Mātes ar bērniem, divgadniekus, trīsgadniekus, nopietnus buļļus atsevišķā sekcijā,” skaidro Liepa.

Atlasot dzīvniekus, jāņem vērā savstarpējā pieķeršanās. Nevar izšķirt taurgovis, kuras turas kopā un viena otrai palīdz.

“Pirmkārt, nevar atšķirt zīdītāju mātes no teļiem. Tas ir saprotami. Bet ar mātēm turas kopā arī iepriekšējo gadu bērni. Ir govis, kurām ir draudzīgas saites un savstarpēji izpalīdzošas saites. Tās, kuras vairāk vai mazāk turas kopā – šāda grupiņa tad ir jānoskata un jāatlasa. Ļoti svarīgi ir saglabāt grupiņas savstarpējās sociālās saites, respektīvi, atlasīt tādus dzīvniekus, kuri vairāk tā kā turas kopā un viens otram palīdz,” norāda Liepa.

Sarežģītākais ir izpildīt veterinārās prasības. Latvijas likumdošanā taurgovis pielīdzinātas mājas govīm. Tāpēc parka darbinieki spiesti veikt visas tās procedūras, ko kūtīs govīm veic lauksaimnieki. Taču tā ir būtiska problēma, jo savvaļas govis vienkārši nav pieejamas. Tās ganās platībā un lielā barā. Tās aizsargā viena otru, un nevar tā vienkārši pieiet un paņemt analīzes.

Baltkrievi varēja taurgovis ņemt arī citur Eiropā, bet izvēlējās Ķemerus, jo Latvijas klimats ir tuvāks Baltkrievijas videi. Tāpat mūsu dzīvniekiem ir pieredze ar vilkiem, un uz Baltkrieviju aizvestie dzīvnieki jau būs sagatavoti tam. Šīs taurgovis izlaidīs savvaļā Baltkrievijas dienvidos, kur daudz palieņu pļavu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti