Gaigala jeb nira – pīle, kas skaita ziņā cenšas panākt meža pīli

Meža pīle (Anas platyrhynchos) ir visbiežāk sastopamā no visām Latvijas pīlēm. Viņa neapšaubāmi ir arī visvieglāk ieraugāmā un apskatāmā pīle, jo daļa šīs sugas populācijas nemaz nevairās ļaužu klātbūtnes, pat tiecas uz to. Taču, šķiet, ka pēdējos gados meža pīli skaita ziņā Latvijā mēģina panākt kāda viņas attāla radiniece – gaigala (Bucephala clangula), kas agrāk bija samērā reta un nevienmērīgi izplatīta, bet nu kļuvusi par itin plaši un visā mūsu valsts teritorijā ļoti bieži sastopamu pīli. Visticamāk, ka galvenais iemesls šī putna populācijas pieaugumam ir bebru populācijas pieaugums. Bebri rada gaigalām piemērotu dzīves vietu daudzuma palielināšanos.

Astes gals mirkst ūdenī

Pēc peldēšanas un barības iegūšanas veida gaigala (šoreiz – stāstiņa centrālais tēls) pieder tā saucamajām nirpīlēm jeb nirējpīlēm.

Nirējpīlēm raksturīgi, ka peldot viņu astes gals parasti «mirkst» ūdenī. Patiesībā jau nemirkst, jo visi pīļveidīgie putni savas spalvas regulāri ietauko – padara nemirkstošas – un tādējādi vienlaikus zināmā mērā iesmaržo (tas ir svarīgi, lai ne vien ar savu izskatu, bet arī ar aromātu valdzinātu pretējā dzimuma īpatņus). Tātad nirējpīlēm astes gals vērsts lejup. Salīdzinājumam: tā saucamajām peldpīlēm, pie kurām pieder arī sākumā pieminētā meža pīle, ir seklāka iegrime, viņu pakaļgals (astes gals) – krietni virs «vaterlīnijas», tas lielākoties ir vērsts slīpi augšup.

Gaigala (tēviņš)

Gaigalas jeb niras visbiežāk ieraugāmas oligotrofos ūdeņos jeb, latviski sakot, ar barības vielām nabadzīgos ūdeņos. Droši vien tāpēc, ka šādi ūdeņi ir skaidri, viegli caurskatāmi. Un nirējpīlēm tas ir svarīgi kaut vai tāpēc, ka ēdmaņu še putni iegūst galvenokārt zem ūdens.

Tiecoties pēc barības, gaigalas ļoti bieži (bet īslaicīgi) ienirst. Ēdienu parasti meklē vien dažu metru dziļumā, taču mēdz nolaisties arī dziļāk. Viņas pārtiek galvenokārt no bezmugurkaulniekiem un citiem nelieliem ūdens dzīvniekiem, tostarp  ēd mazas zivtiņas. Tikai tad, ja gaļas barības trūkst, gaigalas neatsakās nedaudz izlīdzēties arī ar ūdensaugiem.

Izskatās diezgan korpulenta

Vairākumam pīļu sugu, tostarp gaigalai, ir izteikts riesta tērpa dzimumdimorfisms. Gaigalas tēviņš riesta tērpā – kontrastaini melni balts. Viņa kakls, krūtis, sāni un baltā krāsā, arī vēderpuse balta, bet muguras vidusdaļa un aste melna, spārni melni ar prāviem, baltiem, stūrainiem laukumiem, galva melna ar vieglu zilzaļi metālisku spīdumu, abpus galvai pie knābja pamata – olveidīgi, balti plankumi.

Gaigalas mātītei ir pelēkbrūna mugura, krūtis, sāni, aste. Uz tumšajiem spārniem viņai, līdzīgi kā tēviņam, ir balti laukumi. Arī vēders sieviešu dzimuma putnam balts, bet galva vienkrāsaini šokolādes brūna. Gaigalas mātītes kaklu apņem baltu spalvu gredzens.  

Gaigala (mātīte)

Gaigala ir vidēja izmēra pīle, kas izskatās samērā korpulenta. Ielūkojoties vērīgāk, redzams: vīriešu dzimuma pārstāvji augumā prāvāki par mātītēm. Gaigalas ķermenis relatīvi īss, saplacināts, arī kakls ir salīdzinoši īss, bet pieres daļa piepacelta, tāpēc šī ūdensputna galva vizuāli šķiet visai prāva (īpaši lidojumā) un trīsstūraina. Arī gaigalas īsais, tumšais knābis – trīsstūrains.

Gaigalas kājas oranžā krāsā, acis dzeltenas (tēviņam košākas nekā mātītei). 

Gaigalas ir labas lidotājas. Tiesa, lai paceltos no ūdens gaisā, viņām, tāpat kā citām nirējpīlēm, nākas (salīdzinoši nedaudz, bet nākas) ieskrieties. Lidojošas gaigalas ļoti strauji, bieži vēzē spārnus. Raksturīgi, ka šo putnu spārnu vēdas rada  skaļu, specifisku vibrējošu svilpoņu. Īpaši skaļi spārnu švīkstinātāji ir tēviņi ziemā un pavasarī.

Riesta laiks

Visām dzīvajām būtnēm (tostarp, protams, gaigalām) jācenšas izpildīt galveno evolūcijas uzlikto pienākumu — radīt savu gēnu tālāk nesējus. Un dzīvie radījumi cenšas. Pīles cenšas ik gadu.

Latvijā gaigalu iecienītākās ligzdošanas vietas atrodas iekšzemē mežaudzēs pie dažādām, pat izmēros visai necilām, ūdenstilpēm, teiksim, bebru radītiem dīķiem. Taču šo pīļu perēkļi reizēm tiek konstatēti arī pāris kilometrus no jebkāda ūdens.

Gaigala (mātīte)

Gaigalas ligzdo melno dzilnu izkaltos un citādi dabiski tapušos koku dobumos, kā arī cilvēku īpaši izvietotos būros, kuru iekšpuse tiek izklāta ar pūkām, ko mātītes izplūc sev no guzas apvidus un pavēderes.

Pirms ligzdošanas, protams, jātiek pie olām – jāpiekopj riesta izdarības. Vispirms jāpatramda konkurenti, tad jāizvēlas partneri, ar kuriem daudzmaz nostiprināt turpmākās attiecības uz attiecīgo pārošanās sezonu. Daba pīles nav apveltījusi ar iedarbīgiem turnīru ieročiem, tāpēc greizsirdības un iekāres radītā azartā viņas izmanto miermīlīgus paņēmienus — zīmējas dažādās pozās un kustībās jeb veic rituālus. Un kaislību tajos netrūkst!  Ja mātīte bēg, bet neaizbēg, tātad nemaz negrib aizbēgt!

Arī jau vēlāk ik reizi, iekams sākt kārtējo pārošanās aktu, katrs gaigalu pāris veic priekšspēles rituālu. Tēviņš regulāri lakstojas ap mātīti. Mātīte bieži provocē izredzēto – sākumā ar šķietamu ignoranci. Tēviņš ceremoniāli demonstrējas viņas priekšā: klanās un grozās, izdara riņķa peldējumus, izliekas kopjam savas spalvas, tirina asti un – zīmīgākais – ļoti raksturīgi atliec galvu uz muguras, bet pēc tam, izstiepjot kaklu, ātri izslien augšup galvu ar vertikāli pavērstu knābi. Knābis, tāpat kā kājas, turklāt noder ūdens šļakstīšanai, kas arī vairāk vai mazāk ietilpst priekšspēlē. Mātītei partnera izdarības acīm redzami patīk. Viņa beidz ārējo ignoranci un padevīgā pozā pieplok ūdenim – atsakās no šķietamās sievišķīgās kautrības, lai ļautos īsiem, bet azartiskiem mīlas priekiem.

Pēc pārošanās, protams, jāsakopj sevi – jāsakārto nedaudz izspūrušais spalvu tērps, arī jāizstaipās, jāizkustina spārni. Ar apspalvojuma sakopšanu pēc kopulācijas īpaši cītīgi nodarbojas mātīte.

Un drīz vien atkal klāt kārtējais kaisles brīdis…

Mazuļus aprūpē tikai mātīte

Rit riesta periods... Rit dēšanas laiks... Katra gaigalu mātīte citu pēc citas ar pārtraukumiem iedēj savā ligzdā vidēji 8 līdz 10 (plus mīnus divas) olas un tad, zaudējusi tēviņa seksuālo interesi par sevi, ņemas vienatnē perēt. Gaigalas olas ir zaļganas, to čaumala – gluda, bet nespīdīga. Perēšana parasti ilgst nepilnu mēnesi.

Mazuļus ne vien izperē, bet pēc izšķilšanās arī aprūpē tikai mātīte. Viņas pēcnācēji nāk pasaulē diezgan labi attīstīti, jau redzīgi, dzirdīgi, viņi ātri vien kļūst kustēties spējīgi. Mazuļi nav kaili, viņi ir pūkainīši (šī vārda tiešā nozīmē), jo putnēnu ķermenīši — pūku tērpā tērpti. Pūku tērps pīlēniem saglabāsies līdz pirmā īsto spalvu tērpa iegūšanai. To viņi dabūs krietni vēlāk — vasarā, kad, pateicoties lieliskajai ēstgribai, būs jau ieguvuši arī brangus izmērus.

Gaigalas lido

Pīlēni, zinātnisku terminoloģiju lietojot, ir tipiski ligzdbēgļi. Viņi «bēg» no ligzdas, proti, drīz vien pēc izšķilšanās, reaģējot uz savas mātes aicinājuma saucieniem, no dobuma vai būra izlec un, pārvarot krietnu augstumu, vienkārši krīt vai kūleņo lejā, lai pēc tam pulciņā teciņus gāzelīgi sekotu mātei līdz tuvākajam ūdenim. Ūdens ir visu pīļu stihija! Ūdenī šie dzīvnieki jūtas daudz brīvāk un stabilāk nekā uz sauszemes. Tāpēc tieši ūdenī visbiežāk izdodas ieraudzīt un pavērojot pīļu māti ar pīlēnu virteni vai bariņu viņas tuvumā.  Aplūkojiet! Papriecējiet acis! Māte nebaro bērnus no knābja knābī, jo mazuļi pavisam drīz paši spēj sameklēt barību. Māte vadā pūkaiņu saimi, apmāca to dzīves gudrībās un sargā no ienaidniekiem, teiksim, no niedru lijām.

Klāt spalvu maiņa

Liela daļa vīriešu dzimuma gaigalu parasti jau tad, kad mātītes vēl joprojām perē vai tik tikko sākušas rūpēties par izšķīlušos jauno paaudzi, pamazām vien sāk pārvietoties arvien tuvāk, tuvāk īpašām vietām – t.s. spalvu maiņas vietām. Bet vasaras nogalē Latvijā šur tur (parasti jūrā, konkrētāk Rīgas līča piekrastē, kā arī līča tuvumā esošajos ezeros) mēdz būt sapulcējušies vienkop prāvi spalvmetēju tēviņu bari. Barā drošāk! Drošība gaigalu tēviņiem jāpalielina, jo, vasaras spalvu maiņai ritot, šie putni uz trim četrām nedēļām kļūst nespējīgi lidot.  

Pēc pārģērbšanās jeb tā saucamajā pēcriesta tērpā (līdz pat nākamajai spalvu maiņai, kad putni atkal iegūst riesta tērpu) pīļtēviņi izskatās līdzīgi mātītēm, vienīgi viņiem saglabājušies baltumi uz priekšspārniem un dažiem redzams šis tas no baltajiem galvas plankumiem.

Starp citu, arī abu dzimumu jaunie putni, kad izauguši, sākumā ir līdzīgi pieaugušajām mātītēm, taču viņiem nav baltā kakla gredzena.

Dzimumgatavību jeb ligzdotspēju un savam dzimumam atbilstošu ārieni gaigalas iegūst otrajā dzīves gadā.

Uz siltajām zemēm – vien novembrī

Gaigalas ir gājputni. Bet, būdamas aukstumizturīgi dzīvnieki, uz siltajām zemēm rudenī viņas aizceļo vēlu – parasti tikai novembrī. Tās, kuras vispār aizceļo…

Lielākā daļa, sekojot gājputnu instinktam, aizlido, taču ne viena vien paliek (jo īpaši – siltās ziemās). Palicējas ziemo kopā ar citu sugu pārstāvēm jūrā un neaizsalušos piejūras ūdeņos.

Aizlidojušās gaigalas pavasarī atgriežas ļoti agri. Un samērā agri atkal pievēršas ar vairošanos saistītajām darīšanām, kas nepieciešamas sugas turpināšanai.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

 

 

 

Vides fakti

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt