Nereti cilvēki kā īsto Jāņu pļavu iztēlojas tieši krāšņi ziedošu magoņu lauku, kurā vēl arī būtu rudzupuķes, pīpenes, dzeltenās ilzītes – visi tie košie augi, kurus parasti redzam zāļu tirgu vainagos un pušķos.
Taču tas ir nesen radies pilsētnieku mīts, ka magonēm augšanas vietas ir pļavas. Šie magoņu lauki nekad nevarētu tikt saukti par pļavām, jo magones masveidā savairojas neilgu laiku pēc aršanas pārtraukšanas. Tātad tās pavisam noteikti ir atmatas un, salīdzinot ar dabisko pļavu, tajās ir mazāka bioloģiskā daudzveidība.
Latvijā ir sastopamas vairākas magoņu sugas, visas ir mazliet indīgas, taču ne tik ļoti, lai kaitētu cilvēkam, to noplūcot.
Populārākās, ko lasa arī Jāņos, ir zīda magone vai lauka magone – tās koši sarkanās.
Kādreiz vāktas tieši ziedlapiņas, lai pieliktu tējai tikai skaistumam, jo tās ūdeni iekrāso sārtu. Magone ātri novīst, tādēļ tā ātri jāliek ūdenī, lai ziedlapas nenobirtu.
Skaņu celiņa ierakstā piedalās multiinstrumentāliste Dace Straume.
Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2017. gada 13. jūnijā.