Lapsis pēc prombūtnes atgriezās, taču bija novārdzis un ar acīmredzamām veselības problēmām. Par spīti veterinārārsta centieniem, Lapsi glābt neizdevās, bet Henrija turpmākais liktenis nav zināms.
“Gadījumos, ja dzīvnieks, kas nav bīstams cilvēkam, dažādu iemeslu dēļ ir izkļuvis no sava voljēra, nepieciešams nogaidīt. Neprasme pašam izdzīvot savvaļā var mudināt tos atgriezties mājās”, skaidroja Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange, piebilstot, ka “arī Henrija atrašanās prom no voljēra vērtējama kā pārlieku ilga, tāpēc vairs nav cerību uz viņa atgriešanos”.
Žoga sabojāšana ir aplama rīcība – nebrīvē turētajiem savvaļas dzīvniekiem nav prasmes pašiem medīt un sagādāt barību, un nav instinktu aizsargāties un izvairīties no apdraudējuma.
Arī cilvēku tie uzskata par draugu.
Lapsas Lapša atgriešanās parādīja, ka savvaļā pavadītais laiks viņam ir sagādājis ciešanas un atstājis bezpalīdzīgā stāvoklī. Pēcnāves izmeklēšana parādīja, ka dzīvnieks nav spējis sevi nodrošināt ar piemērotu barību. Lapsas traģiskais dzīves gals ir tiešas sekas sabojātajam žogam. Šī rīcība nav attaisnojama un ir krimināli sodāms Dzīvnieku aizsardzības likuma pārkāpums, uzsvēra DAP.
Nebrīvē dzīvojošie savvaļas dzīvnieki atrodas cilvēka aprūpē dažādu iemeslu dēļ – cilvēki tos var būt atraduši savainotus mazuļa vecumā, tie var būt slimi vai tie var būt dzimuši nebrīvē tāpat kā to senči. Vienīgais, ko cilvēks var darīt šo dzīvnieku labā, ir nodrošināt tiem ērtus, labturības prasībām atbilstošus dzīves apstākļus, kā arī labu aprūpi līdz mūža galam.
Līgatnes dabas takās visi dzīvnieki tiek turēti ērtos un labturības prasībām atbilstošos voljēros, un katrs dzīvnieks saņem atbilstošu aprūpi un personāla uzmanību. Šiem dzīvniekiem voljērs ir mājas, kur tie jūtas droši un vienmēr ir paēduši.
Līgatnes dabas taku darbinieki ļoti pārdzīvo notikušo un cer, ka sabiedrībā uzlabosies izpratne par dzīvnieku labturību un aizsardzību, lai tamlīdzīgi gadījumi vairs neatkārtotos.
