Zinātnieki pētī, kā mazināt zivju mirstību
Pasaules Dabas Fonds ir apkopojis informāciju par draudiem, kādus hidroelektrostaciju aizsprosti rada upēm visā pasaulē, sākot no bioloģiski daudzveidīgajā ūdenstilpēm tropos līdz pat pēdējai brīvi plūstošai ledāja upei Alpu kalnos.
Lai arī ir zināms, ka hidroelektrostaciju dēļ daudzas upes zivīm nav pieejamas, šo būvju mazāk nekļūst – Eiropā vien šobrīd darbojas vairāk nekā 20 000 dažāda izmēra hidroelektrostaciju, no kurām liela daļa saražo maz enerģijas.
Lai apzinātu, kā esošās stacijas padarīt videi draudzīgākas, zinātnieki no vairākām Eiropas valstīm apjomīgā pētījumā meklējuši veidus, kā samazināt zivju mirstību. “FIThydro” projekta ietvaros noskaidrots, ka hidroelektrostaciju aizsprosti īpaši apdraud tādas sugas kā Atlantijas lasi un stori, kas ir spiesti veikt ilgstošu migrāciju augšup pa straumi uz nārsta vietām tālu no okeāna. Noskaidrots, ka saskaroties ar hidroelektrostaciju būvēm, bojā iet katra piektā zivs. Lai mazinātu zivju mirstību, pētnieki meklējuši jaunus veidus, kā nodrošināt, lai zivis migrējot izvēlas ceļu, kas tās nepakļauj briesmām. Viena no metodēm balstās uz mēģinājumiem ietekmēt zivju dabisko uzvedību – ar speciālu instrumentu palīdzību zem ūdens tiek radīti virpuļi, no kuriem zivis izvairās un novirzās no iekļūšanas HES turbīnā.
Taču pētnieki atklājuši, ka efektīvi uz zivīm var iedarboties arī ar nelielu elektrošoka devu.
Zinātnieki novēroja, ka saskarsmē ar turbīnām mazāk iet bojā zivis, kuras sliktāk peld. Piemēram, laši, kas zivju pasaulē izceļas ar labu peldētspēju, pretojas ūdens plūsmai un iekļūstot turbīnā biežāk iet bojā nekā zivis, kuras plūsmai jau sākotnēji nespēj pretoties. Radot zivīm elektrošoku uz dažām sekundēm, tās tika paralizētas un izvadītas cauri turbīnai daudz drošāk, samazinot zivju mirstību pat par 50%.
“BIOR” pētnieks: Elektrošoks un zemūdens virpuļi nav panaceja
Jautāts, vai šāds risinājums ir videi draudzīgs un efektīvs, zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups atzina, ka atsevišķos HES tas varētu būt veiksmīgs risinājums, taču par panaceju to uzskatīt nevar.
“Šī metode ir domāta labāk peldošām zivīm, kas pretojas straumei un cauri turbīnām izpeld līdz ar to lēnāk. Tomēr fiziska traumēšana turbīnās nav vienīgais bojāejas iemesls. Ja arī zivs apdullināšana samazina traumatisma risku, tā neizbēgami palielina potenciālo plēsēju darbības ietekmi. Tāpēc katrs gadījums ir jāizskata individuāli,” skaidroja Ustups.
Arī zemūdens virpuļu radīšana, viņaprāt, ir labs risinājums, bet tas nedarbosies pilnīgi visur. “Es īsti nevaru iztēloties, kā Latvijas HES ūdenskrātuvēs varētu izveidot struktūras, kas radītu kaut kādus ūdens virpuļus, jo straumes ātrums virs HES , kur vajadzētu virpuļus, vairumā gadījumu ir minimāls, jo tajā vietā ir uzpludinājums. Tas drīzāk būs vienkārši klucis gultnē, kas nekādus virpuļus neradīs,” paņēmienu piemērotību Latvijas ūdenstilpēm raksturo pētnieks.
Te gan jāņem vērā, ka minētie risinājumi tiek meklēti to zivju migrācijai, kas pa upēm dodas lejup un Latvijā tas šobrīd nav aktuāli, jo zivis nav spējīgas migrēt augšup pa straumi.
Zivju mirstības samazināšanai HES turbīnās Latvijā šobrīd tiek izmantotas aizsargrestes, kas izvietotas pirms ūdens ņemšanas ierīcēm.
“Ministru kabineta “Noteikumi par ūdens resursu lietošanas atļauju” nosaka, ka ūdens ņemšanas iekārtu nepieciešams aprīkot ar ierīci, kura novērš zivju iekļūšanu tehnoloģiskajā aprīkojumā un kuras spraugu platums ir 20–35 mm. Pēdējos gados ir vērojama tendence spraugu platumu palielināt uz 35 mm. Pasākuma efektivitāte Latvijā nekad nav vērtēta. Tas, ka restes nespēj pilnībā novērst zivju bojāeju, ir zināms. Piemēram, Gravas un Vecdzirnavu HES maksā ikgadējās kompensācijas par zušu bojāeju turbīnās. Šeit gan ir jāņem vērā, ka kompensācijas apjoms ir novērtēts teorētiski, nevis, balstoties uz pētījumiem. Vēl ir zināmi daži gadījumi, kad vietējie iedzīvotāji ir redzējuši bojāgājušas zivis, taču neviens no šiem gadījumiem nav ticis reģistrēts Valsts Vides dienestā, bojāgājušo zivju daudzums nav zināms un zivju resursiem nodarītie zaudējumi nav vērtēti,” norāda Ustups.
Efektīvākais veids – HES un aizsprosta nojaukšana
Vērtējot dažādus paņēmienus, kas radīti zivju mirstības samazināšanai, Ustups uzsver, ka lejupmigrējošu zivju bojāeja nav saistīta tikai ar turbīnas lāpstiņas triecieniem un ūdens spiediena izmaiņām. “Jāņem vērā arī palielinātais plēsonības risks ūdenskrātuvē un zem tās, ūdenskrātuves ietekme uz migrācijas tempu un enerģijas patēriņu, kā arī citi faktori. Visefektīvākais veids kā samazināt lejupmigrējošo zivju bojāeju ir un paliek HES un aizsprosta nojaukšana. Domājams, ka katra konkrētā gadījumā efektīvākie un piemērotākie risinājumi ir atšķirīgi,” norādīja Ustups.
Viens no veidiem, kas varētu samazināt ceļotājzivju mirstību turbīnās ir iekārtu apturēšana ceļotājzivju migrācijas periodā, taču arī šādos gadījumos būtu jānodrošina zivīm piemērots ceļš. “Peldēšana caur HES aprīkojumu pat, ja turbīna negriežas vai nokrišana no trīs metru augstuma uz betona ūdens novadbūvē arī nav nekāda medusmaize. Šeit gan ir jāņem vērā, ka zivju ceļš patērē ūdeni un samazina elektroenerģijas ražošanai izmantojamo ūdens daudzumu, tāpēc HES īpašnieki, visticamāk iestāsies par šo risinājumu, kas ļaus samazināt ūdens zudumu un noņemt salīdzinoši smalkās aizsargrestes no ūdens ņemšanas ietaises, kas gan samazina ūdens plūsmu, gan prasa regulāru tīrīšanu un remontu,” skaidroja Ustups.
Kopumā vērtējot mēģinājumus samazināt HES radīto ietekmi uz vidi, eksperti norāda, ka maksimāli draudzīgi ekspluatēta HES ietekme uz upi varētu būt mazāka, nekā pamestam dzirnavu dīķim. Taču, jo draudzīgāks risinājums, jo tas dārgāks un saistīts ar lielāku ūdens patēriņu, kas savukārt samazina HES efektivitāti. Taču pat visdraudzīgākais un labāk apsaimniekotais HES upē ir svešķermenis, kam būs negatīva ietekme uz tur esošo dabas daudzveidību.
