Psihoterapeites Ainas Poišas ģimenē ierasts skats ir pie brokastu galda sēdošā Zāra: "Es lepojos, nē, es nelielos, tikai jums pastāstīšu, ka tas ir pirmais sasniegums mūsu suņa dresūrā; vai ne Zāra? Tu man gribēji sēdēt blakus - tas bija jānopelna. Un tad es teicu, lai piesakās, liekot ķepu uz galda. Re, ir, ir!"
Aina Zāru mīļi dēvē par savu dzīves līdzgaitnieci. Augustā apritēs tieši pieci gadi, kopš Zāra no patversmes pārcēlusies uz dzīvi Ainas ģimenē:
Gribējās izdarīt tādu labu darbu un dot mājas. Mums vajadzēja nevis suni kā aksesuāru, bet dot tādu beznosacījuma mīlestību un izglābt viņa likteni".
Patversmē Zāra nonāca, vēl būdama pavisam maziņa. Cilvēki, kas suņu meiteni bija noskatījuši pirms Ainas, paņēma to mājās, taču pēc neilga laika atkal atveda atpakaļ uz patversmi.
"Trīs gājieni ir bijuši tādi, ka viņai ir bijušas cerības. Suns tomēr ir dzīva būtne. Mums arī nepatīk, ka mūs met ārā no mājām," Aina ir pārliecināta, ka starp cilvēku un dzīvnieku likteņiem ir velkamas paralēles: "Ja mēs to darītu, pamestu dzīvnieku uz pasaules būtu daudz mazāk!"
"Cilvēks ir vērtība, bet to ir jāmāk attaisnot, jo jebkurā jautājumā ir segums.
Ir frāze - es esmu cilvēks, man pienākas! Suns nepateiks, esmu suns un man pienākas mājas...
Viņš var cerēt uz to, viņš sajūt to pašu, ko cilvēks - es vēlos, lai man te ir mana dzīvība," Aina stāsta par dzīvnieku neaizsargātību: "Viņš nevar pateikt "stop", izņemot to, ka rej vai kož, bet tas ir normāls instinkts. Cilvēki arī rej un kož. Tu iekāp trolejbusā un dzirdi rejošus cilvēkus. Viņi viens otram uzrej, lietojot vārdus, kas ir saprotami, bet suns spēj tikai vienu skaņu izdot, lai aizstāvētos un pavēstītu, ka arī viņam ir biļete šeit dzīvot!"
Zāra gribējusi izveidot labas attiecības ar mājas saimnieci kaķi Mori. Diemžēl, neveiksmīgi: "More, kas jau ir princese un kurai ir pirmais numurs, mēs visi varam viņai tikai kalpot. Zāra ir ienācēja, un viņām nebija viegli izveidot līdzāspastāvēšanas. It kā reizēm tā notiek, bet, kad Morei, kas ir princese, ir kaprīžu un dvēseles stāvokļu laiks, viņa pārvēršas. Tad Zāra, kas ir četras reizes lielāka, ir pilnīgi viņas varā. Man ar kaķi ir ļoti neatkarīgas attiecības. Un ar suni man ir ļoti intīmas attiecības. Visur ir sava lietu kārtība. Es arī esmu pietiekami neatkarīga, tad es redzu līdzību tajā kaķī, bet es arī esmu cilvēks, kuram ļoti vajadzīgs siltums un tuvība. Tad es esmu savā sunī iemiesojusies."
Aina uzskata, ka suns var būt labākais antidepresants: "Cilvēki reizēm saka, ka viņus piemeklējusi ir iztukšotības sajūta.Tad jāatrod iespēja, ka tu kādam vari kaut ko dot. Un tu sapratīsi, ka tev ir rezerves. Kad tu viņam dod, tu saņem atpakaļ to sajūtu, kuras dēļ ir vērts dzīvot. Tas ir tik vienkārši, ka neko papildināt tajā neprasās."
Nav nemaz tā, ka tikai pacientiem Aina iesaka šo dabas doto antidepresantu. Arī Zāra viņai pašai ir lielisks palīgs, piemēram, šādās situācijās: "Kad man kādreiz ir kāds liels kreņķis, es zinu, ka varu viņu apskaut. Viņa mani nolaizīs no matu galiņiem līdz papēžiem. Viņa runā man līdz un tavas izjūtas pārvēršas pilnīgi citā gammā. Tu jūti vienu uzticamu draugu!"
