Ar Natāliju Gajecku sarunājās Dīvs Reiznieks.
Latvijas Radio: Labdien, Natālija.
Natālija Gajecka: Labdien.
Atverot jūsu "Facebook" lapu, pirmais, ko redzu aprakstā, ir "eko aktīviste". Ko nozīmē būt eko aktīvistei kara laikā?
Man eko aktīvisms sākās kara laikā, jo, kā jūs zināt, karš Ukrainā sākās 2014. gadā, un tas mani ietekmēja pavisam tieši, jo tajā laikā mana meita dzīvoja Doneckā, es dzīvoju Avdijivkā, Doneckas apgabalā, un mani vecāki bija Mariupolē. Tā kā mums tas viss nebija kaut kas tāls, kaut kur uz frontes līnijas, tas viss notika mūsu pilsētās un tieši ar mums.
Mans eko aktīvisms sākās Mariupolē. Ja runājam tieši par aktīvu līdzdalību, – tas bija 2019. gadā un turpinās arī šodien.
Jūs tur tobrīd dzīvojāt, ja?
Jā. Es tobrīd jau biju bijusi spiesta pamest Avdijivku, nodzīvoju divus gadus vienā citā pilsētā, un tad nolēmām pārcelties uz Mariupoli, jo tur dzīvoja mani vecāki, kuri ir cienījamā vecumā. Viņi ir jāpieskata, un tur man bija arī vieta, kur palikt. Es tur ierados, zinot, ka rajonu, kur dzīvo mani vecāki, 2019. gadā apšaudīja ar "Grad" raķetēm. Cieta arī mūsu dzīvoklis, kuru pēc tam vajadzēja remontēt, tai skaitā jāieliek jauni logi. Frontes līnija bija turpat blakus – Širokine, Novoazovska, tās ir vietas, kur mūsu kareivji bija nostiprinājuši aizsardzības līnijas. Bet mēs kaut kā pieradām tā dzīvot – gandrīz katru dienu tālumā varēja ko dzirdēt. Ja atbrauca ciemiņi no citiem, mierīgākiem reģioniem, viņi bija šokā, bet mēs jau to uztvērām kā ikdienu. Nevar teikt, ka bijām galīgi pieraduši, kaut kāda piesardzība, protams, saglabājas, tomēr cilvēks vienmēr pielāgojas. Un arī mēs pielāgojāmies.
Pusmiljons iedzīvotāji nevar tā vienkārši kaut kur aizbraukt. Un tā nu sanāca, ka 2019. gadā pilsēta piedzīvoja gluži vai ekoloģiskās domāšanas bumu. Acīmredzot pēc tā bija nobriedis pieprasījums.
Lai apmācītu, pie mums brauca pieredzējušāki kolēģi. Piemēram, no Harkivas organizācijas, ar ko jau bijām sadarbojušies iepriekš. Tā bija kā stafetes kociņa nodošana. Pieredzējušie to nodod tālāk tiem, kuri ir nobrieduši un gatavi sākt darboties, tik nezina, ar ko sākt.
Arī tagad es saskaros ar to, ka daudzi cilvēki, daudzi jaunieši, ļoti grib nodarboties ar eko aktīvismu, bet vienkārši nezina, ar ko sākt.
Tātad mums grūdiens bija 2019. gads, kad kopā pirmo reizi sanāca iniciatīvas grupa, kuru sākotnēji nosaucām "Mariupole šķiro". Vēlāk, kad sapratām, ka kļūstam profesionālāki un principiālāki, nomainījām nosaukumu uz "Mariupole Zero Waste" jebšu "Mariupole nulle atkritumu".
Mēs šajā lauciņā nonācām tāpēc, ka mūs satrauc šie jautājumi. Un satrauca ne jau konkrēti šajā gadā, bet principā tie svarīgi bijuši visu mūžu. Tā nu kopā bija savākušies aktīvi vietējie iedzīvotāji un, kā reiz tobrīd pilsētā izveidojās vēl viena organizācija, kuras fokuss bija darbs ar atkritumu pārstrādātājiem, tādēļ nolēmām šo tēmu Mariupolē popularizēt kopā.
Tobrīd karš jau notika, taču, lai kādos apstākļos dzīvotu, gribējām cīnīties par zaļu un tīru pilsētu.
Kad ar milzu joni pār mums pārvēlās jau pilna mēroga karš, to negaidījām. Lai arī labi sapratām Krievijas pozīciju, brīnišķīgi apzinājāmies, kam blakus dzīvojam, negaidījām, ka tas notiks tik nekaunīgi un ignorējot jebkādus cilvēcības likumus, – mūs faktiski sāka slaucīt nost no zemes virsmas. To mēs patiešām negaidījām.
Tādēļ arī savā pilsētā dzīvojām līdz pašam pēdējam mirklim. Un, kad sākās lielais karš, mums nācās evakuēties, pat ne nācās – tas bija brīnums, ka varējām izbraukt, jo sākumā mēs nonācām pilnīgā aplenkumā – bez informācijas, bez gaismas, bez ūdens, palikām pilnīgi bez nekā. Kad izbraucām, tikai tad uzzinājām, kur kura kolēģe nonākusi un atradusi glābiņu. Tad atkal sākām sanākt kopā, taču nu jau tas notika tiešsaistes režīmā. Nolēmām virzīties tālāk.
Nav tā, ka cilvēki uz jums skatās kā uz trakajām, kad sakāt, ka ekoloģija – tas ir ļoti svarīgi? Jums nesaka: vispirms jāuzvar karā un tad domāsim par visu pārējo?
Tie, kuri runā šādi, ir tie paši, kuri agrāk mums teica: "Jūs tur nodarbojaties ar sadzīves atkritumiem, bet labāk būtu izdomājušas, kā apturēt piesārņojumu no rūpnīcām." Mēs parasti uz šo atbildējām: ja domājat, ka vajag nodarboties ar rūpnīcu radīto piesārņojumu, dariet to. Ja domājat, ka vajag nodarboties ar humanitāro palīdzību, izvadāt to vai glābt bērnus, lūdzu, dariet to. Tas arī ir ļoti svarīgi. Mēs darām savu darbu, veicam to pietiekami labi un spējām daudz ko izdarīt. Mēs to arī turpināsim. Ne tikai sevis, bet arī jūsu dēļ. Tie cilvēki, kuri parasti tik iesmej, viņi paši neko nedara. Bet tie, kuri dara, tiem vienkārši nav laika šādām diskusijām. To apliecina mūsu pieredze, kontaktējoties ar dažādām auditorijām.
Bet ir tādi cilvēki?
Protams, ka ir. Viņi ir un būs. Tas principā ir normāls sabiedrības šķērsgriezums. Šāda reakcija vienmēr ir bijusi un vienmēr būs, neatkarīgi no tā ir karš vai nav. Kad lielais karš vēl nebija sācies un dzīvojām it kā mierā, Mariupole kā pilsēta strauji attīstījās, mēs darbojāmies un mūsu darba rezultāti bija acīmredzami. Un arī tad mums atradās kritiķi, kuri teica to pašu!
Tad pastāstiet, ko jums izdevās sasniegt.
Mēs ieviesām atkritumu šķirošanu un izdarījām to situācijā, kad pilsētā jelkāda atkritumu šķirošana nekad nebija notikusi. Tas notika tā, ka apvienojās vienas mājas vai pat vienas kāpņutelpas iedzīvotāji – viss atkarīgs, cik tendēti uz sadarbību viņi ir – un tie, kuri bija gatavi, tiem tika piedāvāts piedalīties mūsu programmā. Mēs viņiem palīdzējām izveidot šos mazos šķirošanas punktus blakus mājai, lai tur tad arī vāktu jau izšķirotus atkritumus. Tāpat rīkojām viņiem apmācības, izglītojām cilvēkus, lai viņi saprastu, kāpēc tas vajadzīgs, ko tas viņiem dod. Beigu beigās programmas dalībniekiem bija arī neliels ekonomisks ieguvums. Ja atkritumus šķiro visa māja, tad pārstrādātājs tos regulāri savāc, nosver un samaksā. Nauda nav liela, taču tā uzkrājas un vēlāk var tikt tērēta mājas vai tuvākās apkārtnes labiekārtošanai pēc iedzīvotāju ieskatiem. Tas iedvesmoja cilvēkus un šī programma arvien izpletās. Ja ne pilna mēroga karš, mēs visdrīzāk būtu aptvēruši visas iedzīvotāju apvienības Mariupolē, jo viss uz to gāja.
Kas vēl bez tā? Vienā rakstā par jums redzēju fotogrāfijas ar tādām milzu zivīm, kas veidotas no metāla stieplēm un izvietotas pilsētas pludmalēs ar mērķi vākt plastmasas pudeles. Tas arī jūsu projekts?
Jā, zivis ir mūsu. Mariupole atrodas Azovas jūras krastā, kuru mēs ļoti mīlam, un piekrastē ir visa nepieciešamā infrastruktūra, taču dalītas atkritumu tvertnes nebija. Izpratne, ka tādām vajadzētu būt, arī nebija. Tādēļ nolēmām izveidot spilgtu projektu, radot augstas kvalitātes metāla režģa skulptūras un uzstādot tās visās pilsētas pludmalēs. Blakus tām tika novietoti stendi, uz kuriem bija paskaidrojošā informācija, ko tur drīkst likt iekšā. Un interesanti, ka šādā veidā, kad tvertne ir nevis slēgta tipa, bet caurskatāma, cilvēki tur nemeta visu pēc kārtas. Sākumā bijām uztraukušies, ka cilvēki zivīs metīs kukurūzu, ko mūsējiem ļoti patīk ēst pludmalē. Bet tā nenotika un mēs par to bijām laimīgi.
Tas nozīmēja, ka cilvēki ko tādu gaidīja, ka viņiem tas ir interesanti. Bērni labprāt tur meta PET pudeles, pat vecmāmiņas nāca un kārtīgi pudeles tur nolika. Visas mūsu zivis pildījās ar pudelēm, bet attiecīgais dienests tās savāca un veda pārstrādei. Šis projekts bija izdevīgs gan pārstrādātājiem, jo tā viņi tika pie ne ar ko nesajauktām plastmasas pudelēm, gan no izziņas viedokļa. Tātad bija gan praktisks labums, gan arī izglītojošs efekts. Mūsu zivis bija uztaisītas tik kvalitatīvi, ka, cik zinu, tās vēl aizvien stāv okupētajā pilsētā un, neskatoties uz karadarbību, nav bojātas.
Mums bija arī daudz izglītojoši projekti. Tā 2021. gadā – pirms sākās pilna mēroga iebrukums – ar savām izklaidējoši izglītojošajām programmām bijām aptvēruši ļoti lielu skaitu skolu un plānojām izplest šīs programmas vēl plašāk. Bez tam mēs darbojāmies arī viesmīlības sfērā, kurai palīdzējām sākt ieviest atkritumu šķirošanu un garantētu izvešanu uz pārstrādi.
Tad atnāca 24. februāris un tas viss tika nogriezts kā ar nazi?
Mēs labi apzinājāmies, ko nozīmē Krievija un ka, ja tā atnāks, nekas labs nav gaidāms. Tomēr, mēs runājam par pusmiljona pilsētu. Mēs jutāmies kā daļa no sabiedrības mugurkaula. Nevarējām vienkārši visu pamest un doties meklēt laimi kādā mierīgākā vietā.
Mums gribējās attīstīt Mariupoli, mēs tik ļoti ticam mūsu taisnībai, mūsu bruņotajiem spēkiem un valstij, ka nešaubāmies – Mariupole tiks deokupēta. Dzīvojam ar šādu ticību. Kā būs tālāk, protams, nevar pateikt, jo vairumam no mums mājas ir iznīcinātas. Tajās, kas izdzīvojušas, ievākušies svešinieki, okupanti un tie, kas ar viņiem sadarbojas.
Viss, kas saistās ar Mariupoli man ir ļoti sāpīga tēma. Morāli to visu pārdzīvot ir ļoti grūti, taču, kad mūsu komanda atkal sastapās neklātienē un sākām runāt, kur katrs nonācis, radās sajūta, ka Mariupole ir atkal kopā ar mums un agrāk vai vēlāk tā atkal kļūs brīva.
Lai arī pilsēta ir tik daudz cietusi un, iespējams, būs vēl sliktāk, taču šī ticība un sapratne par savas pārliecības pareizumu, kā arī mūsu komanda – tas viss man ir pamatīgs atbalsts.
Savai pilsētai nākotnē esam apņēmības pilni izdarīt visu, kas mūsu spēkos, taču tikmēr strādājam ar citiem kolēģiem un municipalitātēm.
Mēs arī apzināmies, ka esam publiskas personas, mūs pazīst un daudzus mēs iedvesmojām. Šī atbildība varbūt arī neļauj noslīkt sāpju jūrā un tur mūs virs ūdens. Ja apzinies, ka tava nepadošanās, cīnīšanās par Ukrainu un tās nākotni, iestāšanās par tīru dabu, iedvesmo cilvēkus, tas palīdz un atbalsta arī mūs pašus.
Kas tagad notiek Mariupolē? Cik daudz jūs par to zināt? Vai jums tur ir palikuši kādi draugi vai radinieki?
Man tur nav palicis neviens tuvinieks. Mēs evakuējām visus, ko varējām. Es personīgi ar lielām grūtībām izvedu savus vecākus. Patiesībā, lai arī esam racionāli cilvēki, šo es saucu par brīnumu. Uz maniem pleciem bija abi mani vecāki, kuri gandrīz nestaigā, kā arī četri mājdzīvnieki. Kad saproti, ka tas nav tikai karš, bet apzināta iznīcināšana – tas ir ļoti biedējoši.
Krievi nogalināja un bombardēja. Tas bija vienkārši briesmīgi. Bet ne mazāk briesmīgi man šķita palikt okupācijā. Mēs sēdējām un gaidījām, – nogalinās mūs vai nenogalinās? Kur ņemt ūdeni?
Un, tikai pateicoties dažādu apstākļu sakritībai, nepazīstamu cilvēku negaidītai palīdzībai, man izdevās izvest gan abus vecākus, gan dzīvniekus. Arī maniem kolēģiem izdevās tikt laukā no pilsētas ar visiem tuvajiem.
Pat vienu kaķi, kas bija palicis pie kolēģes Mariupolē, vēlāk dabūjām laukā, lai arī tas maksāja lielu naudu. Tas nozīmē, ka mēs tur neatstājām nevienu, kura dēļ mums būtu smagi jāskumst vai kura dēļ būtu jāatgriežas. Taču kaut kādi paziņas tur vēl ir. Vairums no viņiem vairs nav uz sakariem un kontakti ir pazuduši.
Tas, kas ir saglabājies, ir mājas iedzīvotāju čati. Tos pārsvarā izveidoja tieši tad, kad sākās pilna mēroga karš un kad vēl nezinājām, ka vēlāk elektrības un sakaru vispār vairs nebūs. Cilvēki tad apvienojās mājas čatos un tur apmainījās ar informāciju. Un šajos māju čatos pēc tam, kad tikām laukā no pilsētas, bet citi tādu vai citādu iemeslu dēļ palika dzīvot okupācijā, viņi tur dalījās ar ikdienišķo informāciju. Jo ko citu tur apspriest ir aizliegts. Tas ir ļoti stingri.
Nu jau visus šos čatus kūrē Krievijas pārstāvji. Tas bija labi pamanāms. Esmu filologs, es zinu, kā runā un raksta vietējie un kad čatos parādījās cilvēki, kas acīmredzami bija no Krievijas, kļuva skaidrs, ka jābūt ļoti uzmanīgiem.
Tomēr kaut ko jau var uzzināt. Man ir viena paziņa, kas ik pa laikam stāsta. Tad ir paziņu paziņas, kuriem arī tiek nodota kaut kāda informācija. Tāpat, neizpratnes pilni skatāmies kādus gabalus par mūsu pilsētu un "sasniegumiem" kopā salipinājusi Krievijas televīzija.
Tas viss kopā rada noteiktu priekšstatu par to, kas notiek pilsētā. Tā kā kaut ko jau mēs zinām.
Un kā ar jūsu dzīvokli?
Mans dzīvoklis ir viens no nedaudzajiem, kas palika neskarts, un tajā nu iemitinājušies uzbeku celtnieki. Viņi nevis vienkārši tur iemitinājušies, bet viņus kāds tur iemitināja un vēl par to naudu ņēma. Protams, tā ir nesodāmības, pilnīgas nesodāmības sajūta, jo viņi zina, ka dzīvokļa saimniece neatgriezīsies. Un es ar savu publisko nostāju, asajiem izteikumiem, kas nevienam nav noslēpums, jo visi mani soctīkli ir publiski, es tiešām atgriezties šobrīd nevaru. Tā nu tie uzbeku celtnieki, kurus pasaukusi Krievija, tur arī dzīvo. Kāpēc uzbeki, tas arī visiem skaidrs – viņiem var maksāt mazāk. Maniem kolēģiem mājas ir vai nu sagrautas pilnībā, vai arī tā, ka atjaunot īsti nav iespējams. Ir arī tādi, kuriem situācija līdzīga manējai, ka mājoklis atņemts un nu tur dzīvo kāds cits.
Jā, šos stāstus par to, kā Krievija ieved cilvēkus, izmitina vietējo pamestajos dzīvokļos, biju dzirdējis. Tas man atgādina stāstus par pēckara Latviju, kad Padomju Savienība ieveda daudz savu cilvēku un viņi apmetās latviešu dzīvokļos un mājās. Tā kā mēs jūs šobrīd droši vien saprotam visai labi.
Un tas vēlreiz apstiprina, ka Krievija nedara neko jaunu, ka viņi savus noziegumus veica gan Padomju Savienības laikā, gan arī šobrīd jau starptautiskā līmenī.
Krievijas ziņās redzam stāstus par to, kā Mariupolē uzbūvēti jaunu rajoni vai mājas tiek remontētas, bet vienlaikus dzirdam liecības, ka tās ir kā Potjomkina sādžas. Ko jūs par to zināt?
Tā arī ir. Viņi tur uzcēla Ņevskas mikrorajonu, ar kuru paši ļoti lepojas. Tur arī tika atvests kāds Putinam līdzīgs cilvēks, kuru filmēja naktī, tumsā. Tātad tas varēja būt tur, bet varēja būt arī jebkurā citā pilsētā, neviens nezina. Paši apgalvo, ka viss būvēts atbilstoši visiem viņu normatīviem, bet mēs taču zinām, ka šie standarti ir ļoti zemi. Tāpēc labi apzināmies mājokļu kvalitāti. Taču viņiem tas ir svarīgi televizora bildītei. Un tas, kā tiek strādāts propagandas attēliem, bija redzams jau no paša sākuma.
Pati pirmā lieta, kas nonāca bombardētajā pilsētā, kad tā jau bija okupēta, pati pirmā lieta, ko iznākot no pagrabiem ieraudzīja netīri, nemazgāti cilvēki, kuri atstāti bez ūdens, pārtikas, siltuma, elektrības, bija mikroautobusi, kuriem piemontēti milzīgi ekrāni, kuros tika rādīta visa veida Krievijas propagandas programmas. Un tas bija tik briesmīgi. Tas atgādināja kaut kādu fantastisku, iracionālu sižetu. Bet tas notika mūsu pilsētā.
Un tagad notiek lūk kas, – pilsētā neskartu mājokļu nav daudz, taču tā kā daudzi cilvēki ir aizbraukuši, tad ir tādi dzīvokļi, līdz kuriem viņi vēl nav tikuši. Un pat mūsu vecie dzīvokļi ir labas kvalitātes, it īpaši pēc viņu standartiem. Un nu šie dzīvokļi ir izlikti pārdošanai un tos pērk ne jau vietējie, bet cilvēki no Krievijas. Viņi atbrauc, apbrīno mūsu pilsētu. Man stāstīja, ka viņi saka: "Ak Dievs, cik te jauki. Te ir jaunie Soči."
Ko jūs domājat šādā brīdī?
Tas ir briesmīgi. Patiesībā pat nezinu, kā to raksturot. Viņi pērk mājokli, viņi nāk un saka, cik labi ir dzīvot pie jūras. Šeit būs jaunie Soči. Nu, mums gribējās teikt, ka mūsu rūpniecības pilsētā bija daudz labāk par jūsu Sočiem. Kāpēc viņus neapmierina viņu pašu Soči? Kāpēc viņiem jālien šeit?
Viņiem ir milzīga teritorija. Kāpēc obligāti kaut kur jālien un kaut kas jāatņem. Un tad izliekas, ka tas ir viņu.
Šobrīd Mariupolē ir daudz iznīcības. Paziņa, kura aizbrauca daudz vēlāk par mani, jo viņai tur bija palicis kāds tuvinieks, regulāri rādīja video, kuros redzams, kā daudzviet nekas pāri no pilsētas vairs nav palicis. Mums pilsētā bija lielas apkaimes, mikrorajoni, diezgan blīva apdzīvotība. Tagad viņi sākuši ļoti aktīvi nolīdzināt iznīcināto māju paliekas. Tas ir lielākais, ko viņi ir paveikuši. Viņi to dara, lai slēptu savu noziegumu pēdas. Jo tie, kurus spēja atrast un apglabāt, ir tikai daļa no nogalinātajiem cilvēkiem. Lielākā daļa ir vienkārši iearti zemē un nezinu, vai vēl atrodami. Kaut ko no drupām viņi aizveda, bet pārējo vienkārši ieraka zemē.
Kad "Google" kartēs bija atjauninājums – tāds ir ik pēc kāda laika – mēs ar aizturētu elpu gaidījām kas būs ieraugāms jaunajos satelītu uzņēmumos. Laikam aprīlī veiktajos uzņēmumos bija redzamas nopostītās mājas, bet jaunākajos attēlos var konstatēt, ka lielākā daļa drupu nojauktas līdz galam, demontētas, izšķūrētas, izvestas uz atkritumu poligonu vai nolīdzinātas līdz ar zemi.
Viņi negrasās neko tur būvēt. Kaut ko uzcēla, bet pārējo nolīdzina un vienkārši slēpj savu noziegumu pēdas.
Kā šobrīd esat iesaistīta eko aktīvismā? Saprotu, ka sertificējat viesnīcas vai ko tamlīdzīgu darāt? Pastāstiet par savām šī brīža aktivitātēm.
Kopš 2022. gada vasaras es kopā ar kolēģiem no Hersonas īstenojam divus projektus, kurus atbalstījis Eiropas Klimata fonds. Šie projekti saistīti ar "HoReCa" jomu – tas ir viesnīcas, restorāni un kafejnīcas. Ar viesmīlības nozari bijām sākuši strādāt jau Mariupolē, ieviešot gan atkritumu šķirošanu, gan popularizējot organisko atkritumu pārstrādi, kompostēšanu.
Mūsu pamatmērķis šajā jomā ir pievērst uzmanību ne tikai gala rezultātam, kad runājam par šķirošanu, bet panākt, lai darbības notiktu savlaicīgāk – posmā kad atkritumi tikai rodas. Panākt, lai šo atkritumu būtu pēc iespējas mazāk, un mazāka būtu cīņa ar sekām.
Veicām plašu izglītošanas darbu ar šīs sfēras uzņēmumiem. Īstenojām eksperimentālu testēšanu ar reāliem uzņēmumiem. Pirms tam tika paveikts arī analītiskais darbs, studēta likumdošana, lai uz klimatu tiktu atstāta pēc iespējas mazāka ietekme. Šajā gadā realizējām vēl vienu ļoti plašu projektu, – veicām 40 uzņēmumu darbinieku apmācību no visiem valsts reģioniem, kuri tika izraudzīti konkursa kārtībā. Pēc tam tika atlasīti 10 labākie uzņēmumi, kuri no mums saņēma maksimālo palīdzības programmu – mēs atbraucām pie viņiem, veicām pilnīgu atkritumu plūsmas morfoloģisko pārbaudi un, balstoties uz rezultātiem, izveidojām individuālu ieteikumu paketi, veicām konsultācijas, kā uzņēmumu padarīt ekoloģiskāku, balstoties tieši uz viņu konkrēto situāciju. Var, protams, sniegt vispārīgus ieteikumus, taču tikai iepazīstot katra uzņēmuma specifisko situāciju, iespējams izstrādāt pavisam konkrētu rīcības plānu. Palīdzējām izveidot gan īstermiņa, gan ieskicēt ilgtermiņa rīcības plānus.
Šis dažiem lasītājiem varētu būt interesants pārsteigums, ka kara laikā ir uzņēmumi, – viesnīcas, restorāni, kafejnīcas, kas domā par to kā strādāt videi draudzīgāk.
Par to domā paši labākie!
Kāpēc, jūsuprāt, tā ir? Kāpēc viņiem tas ir svarīgi?
Tās vērtības, kas cilvēkam svarīgas, paliek ar viņu jebkurā situācijā. Ja cilvēkam šādas vērtības nav bijušas aktuālas, tad arī tagad tās viņam nebūs interesantas. Bet mēs redzam, ka daudziem tas ir interesanti un viņi patiešām vēlas ieviest dažādus Eiropas standartus. Starp citu, kad mēs strādājām ar uzņēmumiem, nonācām pie secinājuma, ka daudzas rūpnīcas jau ir sākušas kaut ko ieviest, pat neapzinoties, ka tas pozitīvi ietekmē atkritumu apsaimniekošanu un pat samazina viņu ietekmi uz klimatu. Mēs vienkārši daudziem esam atvēruši acis. Mūsu sadarbības partneri tā arī turpina strādāt un klientu loks tikai paplašinās. Kāds pārcēlis savu uzņēmumu uz citurieni, kāds uzsācis biznesu no nulles.
Piemēram, šobrīd strādājam ar uzņēmumu, ko izveidojušas sievietes, kuras pameta Berdjansku. Tā ir neliela piekrastes pilsēta, kas atrodas ļoti tuvu Mariupolei – kādu divu trīs stundu braucienā gar jūru. Mēs ar ģimeni savulaik uz turieni bieži braucām.
Šobrīd šī pilsēta ir dziļi okupētajā teritorijā. Šīs sievietes no turienes aizbrauca, un Ļvivā atvēra nelielu kafejnīcu. Viņas, entuziasma pilnas, pieteicās mūsu programmā. Tā viņām nav papildus nasta, bet gan kustība uz priekšu, kaut kāds progress, gluži vai svaigs malks gaisa.
Daudzi dzīvo ar pārliecību, ka svarīgi ir ne tikai izdzīvot, bet arī pilnveidoties un kļūt labākiem.
Piemēram, Harkiva – tā ir pilsēta, kuru apšauda, gaisa trauksmes dzirdamas ļoti bieži, tāpat raķetes tur sprāgst pilsētas centrā. Taču par spīti tam Harkiva tiek uzkopta, tur stāda ziedu apstādījumus, cilvēki apmeklē kafejnīcas un dzīve turpinās. Ukraiņi ir apņēmības pilni turpināt dzīvi un padarīt to labāku.
Pat Mariupole, neskatoties uz to, ja pilsēta piedzīvos vēl lielākus postījumus deokupācijas rezultātā, gribam atgriezt to augstākā līmenī nekā tā bija pirms tam. Gribam, lai būtu labāk.
Ir daudzas lietas, uz kurām cilvēki pievēra acis, jo katram taču ir sava dzīve, savas problēmas, taču tagad vairs cilvēki nevēlas pievērt acis uz netaisnību, mahinācijām vai zādzībām. Pret šo cilvēki protestēs vēl vairāk. Mūsu tauta vispār ir tāda visai drosmīga. Mums patīk laba dzīve, taču, kad mums kaut kas sāp, mēs nenomierināsimies. Es ticu mūsu cilvēkiem. Piemēram, mēs lieliski komunicējam pat ar tiem, kuri sākotnēji smejas un saka, lai noņemam rozā brilles. Bet, neviens neteiks, ka mums ir vienalga, lai visa daba atmirst, lai mums nav nekā zaļa, lai esam netīra, piemēslota valsts. Neviens taču to nevēlas.
Kad saka: tas nav reāli. Mēs sakām, viss ir paveicams pat mūsu esošajos apstākļos. Tas iedvesmo ļoti daudzus.
Piemēram, kā man stāstīja kolēģe no Harkivas, kura šobrīd dzīvo Slovēnijā, slovēņi sākumā bija ļoti skeptiski, sakot, kāda gan Ukrainā šobrīd var būt viesmīlības nozare, ja tur notiek pilna mēroga karš?
Bet izrādās, tā ir ļoti aktuāla tēma visā Ukrainā. Esam bijuši komandējumā pat Sumos – tas ir pie pašas Krievijas robežas. Sumos strādājām ar vienas kafejnīcas īpašnieku, kura pamatbizness ir kafija līdzņemšanai, kas, kā zināms, nav ekoloģiskākais biznesa veids, jo tajā tiek izmantots ļoti daudz vienreiz lietojamās taras. Šis cilvēks grib pilnveidot savu biznesu. Viņš domā ne tikai par peļņu, bet domā arī par teritorijas apzaļumošanu, viņš meklē dabai draudzīgākas alternatīvas pašreiz izmantotajiem vienreiz lietojamajiem traukiem.
Ja pārmaiņām gatavi cilvēki visbīstamākajos reģionos, tad, manuprāt, tas liecina, ka šīs lietas aktuālas ir visai Ukrainai un ukraiņiem.
Ja mūs klausās Latvijas eko aktīvisti, vai viņi var kaut kādā veidā palīdzēt jums, saviem kolēģiem Ukrainā tieši šī aktīvisma kontekstā? Tagad vai pēc kara?
Mūs ļoti interesētu sadarbība vai komunikācija ar tiem, kuri nodarbojas ar vides aizsardzības vai atkritumu apsaimniekošanas, "Zero waste" jautājumiem. Esmu pārliecināta, ka arī pie jums ir šādas organizācijas. Mums ļoti gribētos ar viņiem kontaktēties. Ja jūs palīdzēsiet mūs savest kopā, būsim pateicīgi.
Un pēdējais, visiem mūsu viesiem vaicājam – ko jums novēlēt personīgi?
Novēliet man labu veselību, lai visu šo izvilktu. Novēliet cilvēkus, kuri atbalstīs manus ideālus un palīdzēs tos realizēt. Lai tādu cilvēku manā dzīvē būtu vairāk.
Lai tā arī notiktu. Liels paldies jums.
Paldies.
