Šogad vasaras nogale krietni izstiepās, rudens kavējās. Kad naktis vēl nebija rudenīgi vēsas, kāpu meži esot bijuši pilnum pilni ar garšīgiem kādas sēnes augļķermeņiem. To bijis tik daudz, ka varēts "pļaut ar izkapti". Nu jau uzplaukuma periods acīm redzami ir rimies. Droši vien tāpēc, ka naktis kļuvušas dzestras.
Ieceļojusi no tālām zemēm
Šī sēne ne vien ir piejūrā masveidīga un dzen garšīgus, bez iepriekšējas novārīšanas ēdamus augļķermeņus, bet šogad atzīta arī par invazīvu. Tātad – nekas labs!
Invazīva nozīmē ievazāta, vietējo dzīvo organismu sugas apdraudoša, bīstama svešzemniece.
Sēne ieceļotāja šurp nokļuvusi no visai tālām zemēm. Tiesa, ne jau tiešā ceļā.
Līdz pat 20. gadsimta nogalei tā bija konstatēta vienīgi savā pamatareālā – Ziemeļamerikas kontinentā, pārsvarā austrumkrastā (no Kanādas līdz Meksiksai). Vēl arī Austrumāzijas valstī Taivānā, kur, visticamāk, tapa ievazāta pa jūru no Amerikas.
Taču nu jau vairākus gadu desmitus amerikāņu sēne pārliecinoši iekaro Eiropu, tā esot iemājojusi arī Tālajos Austrumos.
Pirmais atradums Eiropā – Kuršu kāpā Lietuvā
Pirmais oficiālais atradums Eiropā reģistrēts netālu no mums – Kuršu kāpā Lietuvā 2007. gadā. Suga diferencēta un apstiprināta, izmantojot DNS analīzi.
Tika noskaidrots, ka arī pirms šī sākotnējā oficiāli fiksētā ziņojuma sēne mūsu kaimiņvalsts piejūras teritorijā bijusi visai parasta, mājojusi tur jau kopš 20. gadsimta 80. gadiem.
Interesanti, ka lietuvieši, kuri savā mēlē bekai piešķīruši vairākus oficiālos nosaukumus, tautā sēni visai asprātīgi dēvē par balsevičiku jeb balseviču – mežsarga Balseviča vārdā, kurš pirmais sadūšojās jaunatklājumu nogaršot.
Pirmo reizi Latvijā piefiksēta pirms 10 gadiem
Visticamāk, tieši no Lietuvas sēne "ienāca" pie mums. Nu tā jau pierādījusi, ka spēj ātri vairoties un strauji izplatīties arī Latvijas jūras piekrastē – gan Kurzemes, gan Vidzemes jūrmalas mežos.
Pirmoreiz ieceļotāja te fiksēta 2013. gada rudenī (septembrī), kad tika no vairākām vietām nogādāta uz Dabas muzeja sēņu izstādi. Latvijas Mikologu biedrība, daudz nevilcinoties, izrādīja tai godu – pasludināja par 2014. gada sēni.
Latvijas mikologu piešķirtais, tādad oficiālais šīs sēnes nosaukums ir dzīslkāta beka. Pamatots nosaukums. Sarkanbrūnās cepurītes nedaudz piesegtais, dzeltenais, relatīvi tievais sēnes augļķermeņa kāts ir garenvirzienā izteikti dzīslots.
Izmantoti tiek vairāki latīniskie nosaukumi – tie sēnei piešķirti un mainīti, bet izplatītākais ir Aureoboletus projectellus.
Tulkojumi vēsta, ka ne vienas vien tautas mēlē šī beka nokristīta par zeltaino baraviku.
Latvijā, gadiem ritot, invazīvā sēne strauji izplatījās un nostiprināja savas pozīcijas. Tautā saukta par Kanādas baraviku, Amerikas beku un tamlīdzīgi. Tās augļķermeņi tiek arvien čaklāk lasīti.
Sēņotājiem šīs sugas sēnes droši vien šķiet īpaši tīkamas tāpēc, ka atrodamas lielākoties relatīvi maz aizaugušās, viegli pieejamās vietās, iztālēm ieraugāmas un parasti nav kāpurainas (ir kukaiņu kāpuru pagaidām vēl reti apdzīvotas).
Dzīslkāta bekas ļoti labi pacieš sausumu. Tās visbiežāk mājo smilšainos priežu mežos, tipiski – kāpās, retāk sameklējamas ar priedēm apaugušos nosusinātos kūdras purvos.
Vienā atradnē var būt viens augļķermenis, taču biežāk tie aug grupās, nereti visai prāvās, pat simtos skaitāmās. Augļķermeņi atrodami gan vasarā, gan rudenī – no jūlija līdz pat oktobrim.
Dzīslkāta bekām tīk siltums, tāpēc biežāk tās apdzīvo saulainas vietas. Tiklīdz rudenī manāmi pazeminās temperatūra, šīs sēnes vairs augļķermeņus nedzen.
Lai gan pēdējos gados dzīslkāta bekas itin bieži atrodamas arī saulainās vietās iekšzemē, Latgali ieskaitot, tomēr nomācošā daudzumā pagaidām joprojām mīt tieši piejūrā.
Iepazīsti sēnes!
