ĪSUMĀ:
- Latvijas industriālajās siltumnīcās cīņai ar kaitēkļiem izmanto ap 10 dažādu sugu plēsējkukaiņu.
- Botāniskajā dārzā – ap 20 sugu "labo" kukaiņu. Tā var atteikties no ķimikāliju izmantošanas.
- Izplatītākie kaitēkļi siltumnīcās ir baltblusiņas, tīklērces, tripši un laputis.
- Siltumnīcās veic gan "labo", gan "slikto" kukaiņu monitoringu.
- Dabiskie ienaidnieki ir krietni efektīvāks, kā arī cilvēku veselībai saudzīgāks līdzeklis par miglošanu.
- Visi "labie" kukainīši, ko izlaiž Latvijas siltumnīcās, ievesti no citām zemēm, kur tie speciāli audzēti.
- Entomologs mierina, ka ievestās dienvidu kukaiņu sugas Latvijas dabā neizdzīvos, bet būtu jāuzmanās no mērenā klimata sugām.
- Neviens no šobrīd Latvijas siltumnīcās izmantotajiem plēsējkukaiņiem nav piemērots ilgstošai dzīvošanai Latvijas klimata apstākļos.
- Kukaiņu iegādei siltumnīcas ik gadu tērē ievērojamus līdzekļus.
- Līdzīgas mazās ekosistēmas var izveidot arī privātmāju siltumnīcās.
Kukaiņi paciņās
Lai ziemā arī Latvijā varētu izaudzēt gurķus, tomātus un salātus, siltumnīcām vajadzīgs mākslīgais apgaismojums. Kādas tik gaismas te nav! Gan iedzeltenas, gan tādas, kas vairāk atgādina kaut ko no naktskluba. Augiem šādas gaismas patīk, tāpat kā tās patīk arī tiem, kas no augiem pārtiek. Paskatoties vērīgi, redzams, ka siltumnīcās visapkārt ir dažādas kārbiņas un augos iekārtas paciņas. Tās ir vietas, no kurienes nāk ārā "labie" kukainīši. To uzdevums pavisam vienkāršs – tikt galā ar kaitēkļiem, kas neizbēgami izplatās slēgtajās vidēs – siltumnīcās. Gan Mārupes siltumnīcās, gan Getliņos stāstīja, ka viņiem ir aptuveni desmit dažādu plēsējkukainīšu sugu, kas regulāri tiek izlaisti, lai cīnītos ar kaitēkļiem. Pie mums izplatītākie kaitēkļi ir baltblusiņas, tīklērces, tripši un laputis. Piemēram, plēsējērces, kuras siltumnīcā nonāk, iepakotas paciņā, palīdz cīnīties ar tādiem kaitēkļiem kā tīklērci un tripsi.
"Tās ir klijas, kurās iekšā ir īpatņi dažādās attīstības stadijās. Mēs viņas šeit izvietojam siltumnīcās. Viņi attīstās, izaug līdz pieaugušam īpatnim un nāk ārā. Pats kukainītis ir kā puteklītis," par paciņas saturu stāstīja "Mārupes siltumnīcas" valdes priekšsēdētāja Maruta Kravale.
Plēsējērces ļoti labprāt pārtiek no citu kukaiņu oliņām, izsūcot no tām šķidrumu. Lai veiktu kukaiņu monitoringu, siltumnīcā uzstādītas dzeltenas lentas.
"Tur mēs varam redzēt gan "labos" kukainīšus, gan "sliktos" kukainīšus. Pēc tā mēs veicam monitoringu un saprotam, cik daudz un kas te ir," atklāja Kravale.
Ir plēsējkukainīši, kas siltumnīcas tiek atvesti, vēl esot oliņās, bet citi ierodas dzīvi. Dzīves ilgums dažāds – vieni dzīvo dažas dienas, bet ir arī tādi, kas nodzīvo vairākus mēnešus un pat vairojas uz vietas.
"Šī ir zeltactiņa. Viņa cīnās ar laputīm. Viens pieaudzis īpatnis var apēst 100 laputis dienā. Ja mēs ņemam vērā, ka šeit ir 250 īpatņi, tad varam sarēķināt, cik daudz laputu apēdīs," skaidroja Kravale.
Tomātiem un gurķiem mēdz būt atšķirīgi kaitēkļi, līdz ar to – arī citi dabiskie ienaidnieki. Turklāt jāņem vērā, ka daba pati regulē visus procesus arī mākslīgi veidotajās siltumnīcu ekosistēmās.
Plēsējkukaiņi nekad pilnībā neiznīcinās savu barības bāzi, jo citādāk paši nevarētu izdzīvot ilgtermiņā. Tāpēc neliels kaitēkļu daudzums būs vienmēr.
"Getliņi Eko" siltumnīcas vadītājs Guntars Strauts "Vides faktiem" rādīja Macrolophus pygmaeus jeb plēsējblakti, kas meklē "sliktos" kukaiņus un izmanto tos savā barībā. Plēsējblakts ir baltblusiņu dabiskais ienaidnieks.
"Macrolophusam attīstības cikls ir 47 dienas pie +20 grādiem. Ja nav barības, viņa ir speciāli jāpiebaro. Mēs katru nedēļu viņu barojam ar speciālu barību, ko izkaisām pa augu galotnēm. Viņa meklē to barību un ēd. Ja atrod kaitēkli – tas it kā esot garšīgāks – tad viņa ēd kaitēkli," skaidroja Strauts.
Vēl siltumnīcās tiek izlaistas enkarsijas jeb spožlapsenes. Enkarsija iedēj savu olu parazīta olā. Kad kāpuriņš ir attīstījies, tas izēd "sliktā" kukaiņu olu, un ārā izlido nevis "sliktais", bet jau "labais" kukainītis.
Tā ir vesela zinātne – siltumnīcās saprast, kādi kaitēkļi ir uzradušies, kādi kuros mēnešos parasti parādās un kādi ir to dabiskie ienaidnieki.
Piemēram, Tuta absoluta ir tauriņš, kurš grauž tomātus. Par laimi, pagaidām neesot manīts, bet to var ievazāt ar veikalos nopērkamajiem tomātiem no citām valstīm, tāpēc labāk uzraudzīt, vai neparādās.
Botāniskajā dārzā bez pauzēm
Industriālajās siltumnīcās brīdī, kad tiek mainīti augi, var paņemt pauzi pirms jauno stādu atvešanas. Vai tā ir viena nedēļa, vai mēnesis, tas jau atkarīgs no biznesa modeļa. Bet šajā laikā siltumnīcas tiek dezinficētas, tiekot vaļā no kaitēkļiem. Tikmēr Nacionālajā botāniskajā dārzā šādu pauzi nevar paņemt. Tāpēc šeit ar kaitēkļiem cīnās divreiz vairāk, proti, 20 dažādu sugu kukainīši.
Nacionālā botāniskā dārza dārzkopības speciāliste Iveta Zuja vērsa uzmanību uz papaiju, kurā atrodas kaut kas līdzīgs baltām vates piciņām. Tā ir mīkstā bruņuts, kuras dabiskais ienaidnieks ir kukainītis Cryptolaemus montrouzieri. Mīkstās bruņuts izplatība tiek vairāk vai mazāk kontrolēta, kas nozīmē, ka dabiskie ienaidnieki savu darbu veic. Tas ir krietni efektīvāks līdzeklis par miglošanu, kas kādreiz tika pielietota cīņā ar kaitēkļiem.
"Darbinieki secināja, ka, pirmkārt, viņiem ir ļoti grūti, jo ir alerģija. Un vienkārši redzēja, ka netiks galā. Katram tu nevari uzmiglot. Arī mūsu gadījumā tie visi augstie koki –, tur faktiski netiek klāt. Viņi acu augstumā varbūt nav, bet augstumā vairojas. Bet kukainītis pats sameklē; viņš iet uz augšu, viņam virzība ir uz augšu," skaidroja dārzkope.
Bet ir kāds kukainis, kuru botāniskajā dārzā nevar apkarot ne ar dabiskajiem ienaidniekiem, ne ķīmiju. Tā ir cietā bruņuts, kas piestiprinās pie auga un sūc sulu.
"Ar ķīmiju iedarboties nevar, jo viņai ir vāks. Zem vāka viņa sadēj oliņas. Latvijā reģistrēti kaut kādi "labie" kukainīši [kas ar to varētu cīnīties] faktiski nav. Griežam, mazgājam. Šī ir lieta, kuru mēs vēl risinām un vēl domājam, ko ar šo darīt," norādīja Zuja.
Tāpat arī industriālajās siltumnīcās ir kukaiņi, ar kuriem grūti cīnīties, un tie ir tauriņi. Vienīgais veids, kā tos apkarot, ir, ar rokām saspiežot kāpurus. "Getliņi Eko" siltumnīcas vadītājs atklāja, ka aizpagājušā rudenī piedzīvots alu pūcītes uzlidojums.
"Tas bija pārsteigums arī beļģu bioloģijas audzētājiem, jo tam ir jāēd krūkļi. Bet šogad, paldies Dievam, nav bijis. Bet jebkurā brīdī pamodīsies daba ārā, un šeit ir siltāks, labāks un garšīgāks viss," sacīja Strauts.
Kameņu darba laiks
Visi "labie" kukainīši, kas tiek palaisti siltumnīcās, ir sastopami dabā, bet ne Latvijā. Uz šejieni tie atceļojuši no citām zemēm, kur tie tiek speciāli audzēti siltumnīcu vajadzībām.
No Beļģijas ir "atlidojušas" kamenes. Kameņu mājiņas tiek izvietotas siltumnīcās, kur aug tomāti. Bet, protams, kāda kamene, intereses vadīta, aizlido arī pie gurķiem, kas paši apputeksnējas.
"Viņu dzīves cikls ir apmēram 10–12 nedēļas. Tas ir apmēram tāpat kā dabā. Viņas dzīvo sava dzīves cikla noslēgumu siltumnīcā. Rudens, ziemas periodā mēs nosakām darba režīmu. Mēs taisām ciet kameņu mājiņas, lai viņas var tikai ielidot, nevis izlidot. Praktiski tāpat kā cilvēkam no 8.00 līdz 17.00 liekam darba laiku. Gaisma mums tomātos deg 16 stundas. Kamenīte lido, kamēr ir gaisma, bet viņa nesaprot, ka vajag pīppauzi, kafijas pauzi. Kamēr ir gaisma, tikmēr ir darba diena. Ja to ierobežo, tad es saglabāju to saimi ilgāk dzīvotspējīgu," pastāstīja Strauts.
Ja kamenes parastam cilvēkam ir saprotams kukainis, tad par svešzemniekiem – enkarsijām, svirskiem, makrolofusiem – dzirdējis būs tikai retais, liekot uzdot jautājumu, vai šādi svešzemnieki no siltumnīcām pēc tam nevar izplatīties arī Latvijas dabā un vai tajā visā nepastāv kādi riski.
Entomologs Voldemārs Spuņģis mierināja – dienvidu sugas nevar pārciest mūsu klimatiskos apstākļus. Tomēr zināms risks esot.
"Ir ļoti rūpīgi jāpadomā par tām sugām, vai viņas nav mērenā klimata sugas, kaut kur no Tālajiem Austrumiem, vai viņas nevarētu izkļūt pie mums dabā. Mums ir viens lielisks piemērs – daudzveidīgā mārīte, kuru speciāli ieveda Eiropā no Āzijas, lai apkarotu siltumnīcu kaitēkļus Ukrainā, Baltkrievijā, Francijā. Pēc tam tās izplatījušās pa visu Eiropu un ietekmē mūsu sugas," sacīja Spuņģis.
Cik šobrīd zināms, no "Vides faktu" aplūkotajiem plēsējkukaiņiem siltumnīcās neviens tā īsti nav piemērots ilgstošai dzīvošanai Latvijas klimata apstākļos.
Kukaiņu iegādei siltumnīcas ik gadu tērē ievērojamus līdzekļus: "Getliņi Eko" 40 000 eiro sezonā, bet "Mārupes siltumnīcas" 100 000 eiro gadā.
Šādu kukainīšu uzturēšana siltumnīcām izmaksā ļoti dārgi, bet nav jau īsti citu alternatīvu. Vēl viens variants būtu visu izsmidzināt ar ķimikālijām un tā tik vaļā no kaitēkļiem, bet tas nav labs risinājums. Un patiesībā, ja jūs vēlaties savas privātmājas siltumnīcā izveidot līdzīgas mazas ekosistēmiņas, tas ir iespējams.
