Rūtas Starkas zinātnisko interešu lokā ir taisnspārņu (sienāžu, circeņu, ķireļu un siseņu sugas) faunas un ekoloģijas pētījumi, kā arī īpaši aizsargājamo sugu monitorings, molekulārā ekoloģija un bioakustika. Kopā ar kolēģiem viņa veidojusi precizētu Latvijas taisnspārņu sugu katalogu, kurā apkopota informācija par taisnspārņu novērojumiem, kā arī to izplatības kartes.
Sienāzis ir samērā sīks, toties skaļš radījums, kam bērnu grāmatu ilustratori ne velti piešķīruši mūziķa – vijolnieka – tēlu. Savukārt biologi sienāzi kopā ar tā radiniekiem siseņiem un circeņiem ievietojuši taisnspārņu kārtā, kas visā pasaulē apvieno aptuveni 20 tūkstošus sugu un apdzīvo visus zemeslodes reģionus, izņemot Antarktīdu.
Latvijas taisnspārņu daudzveidība ir salīdzinoši neliela – saskaitot zemesvēžus, circeņus, siseņus, sīksiseņus un sienāžus, Latvijas faunā sastopamas ap 40 sugas, no kurām tikai viena, īsspārnu sisenis Podisma padestris, ir aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā tos īpaši skaļi muzicējam dzirdam augustā.
"Pirmkārt, ne visas vasaras garumā iespējams dzirdēt sienāžus un siseņus, jo viņu attīstības cikls paredz, ka viņi savu pieaugošo stadiju sasniedz augustā, tāpēc augusts, jūlija beigas un septembra sākums ir laiks, kad sienāžu koris ir pilnā ampluā. Otra lieta, viņus tiešām ļoti ietekmē laikapstākļi. Teiksim, pat siltā dienā, kas ir apmākusies, viņu aktivitāte būs zemāka nekā tad, ja ir silts un saulains," norādīja Starka.
Tāpat sienāži mazāk dzied vējainā laikā, jo tad enerģija jāvelta, lai noturētos pie zāles stiebriem.
Lai gan, runājot precīzi, sienāži nedzied vispār – skaņa, ko viņi rada, nenāk caur muti, bet gan rodas, berzējot priekšspārnu pamatnes.
Virs sienāžu muguras atrodas spārni, kas vienā punktā savstarpēji pārklājas, un vienā spārna pusē atrodas rīvīte, bet otrā tas, ko sauc par spoguli. Izmantojot šo mikro reljefu, sienāži trin spārnus vienu pret otru un tā rodas skaņa, skaidroja Starka.
Savukārt sienāžu dzirdes orgāns atrodas uz to priekškājas stilba. "Tas ir interesants fakts, kas noteikti daudziem nav zināms, ka dzirdes orgāni var atrasties ne tikai uz galvas, bet arī uz kājām," atzina Starka.
Taisnspārņi sisina ar mērķi pievilināt pretējo dzimumu, līdz ar to pārsvarā tie ir tēviņi, kas sisina mātītei vai varbūt viens otram, lai telpiski izkārtotos un viens otram netraucētu.
"Dažādas sugas rada arī dažādas skaņas. Šī atšķirība rodas morfoloģisko atšķirību dēļ, un tās var būt tik ļoti sīkas atšķirības, kas mums var būt grūti saskatāmas. Tikai ar lupu iespējams saskatīt, ka, piemēram, sisenim uz kājām pumpiņu, kas trinas pret spārnu, ir vairāk vai mazāk. Reizēm, lai noteiktu sugas morfoloģiski, nākas pievērsties šādām ļoti sīkām pazīmēm," norādīja Starka.
Arī Latvijā ir sastopamas siseņu sugas, kuru tēviņus pēc izskata nemaz nav iespējams atšķirt – tikai pēc to radītās skaņas. Ar to pētniecību nodarbojas zinātnieki bioakustikas nozarē.
Nianse, par ko bieži neiedomājamies – sienāži lec vai lido?
Lielākā daļa Eiropā sastopamo taisnspārņu tiešām nelido. Tas nozīmē, ka spārni šīm sugām evolūcijas gaitā ir pazuduši. Arī Latvijā ir sugas, kurām spārnu nav. Vienlaikus ir sugas, kas spēj palēkties un nolidot nelielu gabalu, pāris metrus, un tās ir lidojošās sugas, skaidroja Starka.
Vēl par kukaiņiem
