Pieaugušie zemesvēži barojas gan ar nelieliem dzīvniekiem, tostarp savas sugas zemākas attīstības stadijas pārstāvjiem, gan ar dažādiem augiem, nograužot jaunu augu saknes, stublājus, dīgstus un apgraužot jaunās lapiņas. Zemesvēžu kāpuru pamatēdiens sākumā ir galvenokārt nelielas saknītes un augsnes trūdvielas. Kāpuriem pieaugot un attīstoties, arvien lielāku īpatsvaru ēdienkartē sāk ieņemt dzīvnieki, tomēr arī no veģetāra ēdiena insekti neatsakās.
Vispārzināms dabiskais ienaidnieks "kaitēkļiem" zemesvēžiem ir kurmis. Aklais mauriņu kopēju neieredzētais pazemes zvērs kāri apēd zemesvēžus. Jā, apēd, bet… Bet tikai tos, kuri paši nejauši iekrīt vai iemaldās kurmja alās. Kurmis viņus īpaši nemeklē, nevajā.
Toties ir kāds putns – pupuķis (Upupa epops), latviski vietām dēvēts par bada dzeguzi –, kurš specializējies zemesvēžu aktīvā sameklēšanā un noķeršanā. Viņš iemanījies gan saklausīt, gan saost, gan sataustīt zemesvēžus. Kad upuris atrasts, pupuķis viņu mērķtiecīgi, meistarīgi satver un izķeksē no zemes.
Pupuķiem patīk cilvēku manāmi skartas teritorijas – viņi samērā bieži ligzdo apdzīvotu vietu mazdārziņos, lauku sētās, arī drupās. Šie putni īpaši nebīstas no ļaudīm, tomēr nelabprāt redz cilvēkus atrodamies sev un – jo īpaši – savam perēklim pārlieku tuvu.
Par ligzdvietām pupuķi izraugās koku dobumus, ēku sienu spraugas, nišas, pažobeles, drupu mūru šķirbas, viņi labprāt aizņem būrus (tie var būt dažāda lieluma un formas putnu būri).
Pupuķi spēj ligzdot bezmaz jebkurā biotopā. Galvenais – lai būtu, kur ierīkot perēkli un lai netrūktu iespējas piekļūt zemesvēžiem.
Zemesvēži neapšaubāmi ir īpaši iecienīta pupuķu barība, taču šie lidoņi labprāt ķer un ēd arī citus prāvus kukaiņus, tāpat zirnekļus, sliekas, neatsakās no gliemežiem, var notiesāt pat kādu nelielu mugurkaulnieku, teiksim, ķirzaciņu, vardulēnu. Tomēr pārsvarā pupuķi pārtiek no lielākiem kukaiņiem, kukaiņu kāpuriem un kūniņām (visai būtisku vietu pupuķu racionā ieņem vaboles, sienāži, siseņi un naktstauriņi dažādās attīstības stadijās).
Barību cekulainie putni meklē galvenokārt saulainās, relatīvi klajās vietās, jo tur viņiem būtiski netraucē veģetācija, kā arī ir irdena, mīksta augsne. Svarīgi, lai ar garo, ieliekto, smailo knābi pupuķi, lūkojot pēc ēdmaņas, varētu viegli izbakstīt substrātu, pēc tam satvert un izvilkt virszemē atradumu.
Lai gan ornitologu aplēses vēsta, ka Latvijā ligzdojošo pupuķu skaits pēdējā laikā pieaug, šai sugai joprojām piešķirts īpaši aizsargājamas sugas statuss, dzīvnieks iekļauts valsts Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.
Sistemātiski pupuķis atzīts par radinieku zaļajai vārnai un zivju dzenītim. Viņš ir zaļvārnveidīgo kārtas pupuķu dzimtas vienīgās ģints – pupuķu ģints – vienīgā suga.
Pupuķa apspalvojuma pamatkrāsa – rūsganbrūna. Putna spalvu tērpā aste un spārni ir spilgti izrotāti ar melni baltām šķērsjoslām.
Raksturīga šīs sugas abu dzimumu pārstāvju pazīme – raibs cekuls. Tiesa, lielākoties jeb parasti pupuķu cekuls ir sakļauts jeb saglausts uz aizmuguri. Putni to izslej jeb paceļ un izpleš (tātad demonstrē visā krāšņumā) tikai tad, kad tiek negatīva vai pozitīva satraukuma pārņemti.
Atpūšoties, dziedot, arī novērtējot situāciju un sakopjot sevi, pupuķiem tīk atrasties vietā, no kuras labi pārredzama apkārtne, tātad – augstu virs zemes.
Mūsu pupuķi ir gājputni, kas ziemo Āfrikā aiz Sahāras. Uz siltajām zemēm viņi dodas salīdzinoši vēlu – septembrī vai pat oktobrī. Latvijā pavasaros parasti sāk atgriezties aprīļa sākumā.
Drīz vien pēc atlidošanas no siltajām zemēm putni nolūko jaunas vai aizņem pērnās ligzdvietas.
Topošais pupuķu perēklis var būt gan bez izklājuma, gan izklāts. Pilnā dējumā ir 7–8 olas, kas tiek izdētas maija sākumā. Uz olām sēž tikai mātīte. Perēšanu viņa sāk jau pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas. Pirmie mazuļi nāk pasaulē pēc pusotras–divu nedēļu sildīšanas maija beigās, jūnija sākumā. Pupuķēni šķiļas cits pēc cita ar intervāliem. Sliktos barības pieejamības apstākļos jaunākie mazuļi var aiziet bojā.
Izdzīvojušie jaunie putni pilnīgi apspalvojas nepilna mēneša vecumā.
Gan mātīti perēšanas laikā, gan mazuļus, kad tie ir tikko izšķīlušies, ar ēdienu apgādā pupuķu tēviņš. Vēlāk barību bērniem meklē abi putnēnu vecāki.
Lai gan mātīte lielāko daļu mazuļu ekskrementu no ligzdas izmet, tomēr ligzda un tās apkārtne mēdz netīkami smakot.
Vēl par putniem
Rakstu sēriju līdzfinansē:
