Dienestā skaidroja, ka parasti zivju slāpšanu novēro februārī un martā. Lai tā nenotiku, ieteicams izveidot āliņģus vai mazākās ūdenstilpēs, piemēram, dīķos, veikt ūdens aerāciju, bagātinot tos ar gaisu.
Speciālisti iesaka aerāciju veikt savlaicīgi, vēlams jau janvārī, pirms sāk novērot slāpstošas vai beigtas zivis.
Visvairāk no skābekļa bada zivis cieš seklās un aizaugušās ūdenstilpēs ar lēnu ūdens apmaiņu, kur, sadaloties ūdensaugiem, tiek patērēts ūdenī esošais skābeklis. Zem ledus un sniega segas nenotiek ūdens atjaunošanās, skābekļa uzņemšana no atmosfēras ir apstājusies. Ezera vai dīķa vienīgās skābekļa rezerves ir tās, kas tajā uzkrājušās pirms ledus segas izveidošanās.
Ūdenī ar nepietiekamu skābekļa koncentrāciju zivis iet bojā. Visjutīgākās pret samazinātu skābekļa daudzumu ir lašveidīgās zivis – sīgas, repši, kā arī plēsīgās zivis – zandarti un līdakas.
Pie āliņģiem koncentrējas skābekli alkstošas zivis, īpaši līdakas un asari, kur tās kā viegli iegūstamu lomu var iegūt maluzvejnieki, taču VVD brīdina, ka šāda zivju ieguve ir nelikumīga.
