Rudenī jābūt piesardzīgiem
Mangaļsala un Daugavas grīvas nocietinājumi ir cieši sasaistīti ar visu Rīgas vēsturi – lai no jūras puses nepielaistu ienaidnieka karaspēku, jau kopš seniem laikiem bija nepieciešams būvēt militāras ēkas, cietokšņus, fortus, bunkurus. Ēkas celtas īsi pirms Pirmā pasaules kara. Pēcāk padomju laikos pievienotas vēl dažas atsevišķas būves, kas arī bija paredzētas munīcijas glabāšanai.
Padomju laikos šī bija slēgta zona, bet tagad pieejama ikvienam. Apkārt plešas piejūras dabas parks, bet sikspārņiem šie bunkuri ir laba vieta ziemošanai, jo tajos ir daudz spraugu, kur tiem paslēpties. Ziemošanai piemērotākā temperatūra ir no nulles līdz 8 grādiem. Zemākā temperatūrā tie uzturēties var īslaicīgi, bet tad papildus ir jātērē enerģija, lai sasildītos, un pavasarī enerģijas var nepietikt.
Līdzi "Vides faktiem", kas šajā vietā paviesojās oktobra sākumā, kad vēl bija gana silts un šāds apmeklējums nekaitēja sikspārņiem, devās ekskursiju vadītājs Jānis Zariņš. Pirms iešanas vienā no bunkuriem viņš gan atgādināja par noteikumiem, kas jāievēro.
"Ar lāpām mēs iekšā neejam. Dažādas citas ierīces, kas rada dūmus, dūmu sveces šeit ir nepieļaujamas," viņš norādīja, pastāstot, ka ir izvietotas gan plāksnītes, gan audiogidā, kas vēsta par militārām būvēm un dabas parku, iekļauts brīdinājums par sikspārņu ziemošanu un mudinājums rudenī te būt uzmanīgiem.
Zariņš arī skaidroja, ka cilvēkiem šajās vietās patīk spēlēt izlaušanās spēles, meklēt dūmos burtus, no kā jāsaliek vārds, un tamlīdzīgi, tāpēc vietās, kur ir šie kvēpi, sikspārņu vairs nav.
Sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis norādīja: "Sikspārņiem, protams, šie kvēpi, kas uz sienām, nepatīk. Viņi joprojām ir esoši un darbojas kā trauksmes signāls. Tā lielā problēma ir, ka sikspārnis, kad viņš guļ, viņš nevar momentā pamosties un aizlidot tad, ja kaut kas sāk svilt un dūmi parādās. Paiet vairākas minūtes, kamēr viņš sevi uzsilda, tērējot taukus. Attiecīgi tajā brīdī, kad viņš ir uzsildījies pietiekami, viņš var sākt kustēties, sākt lidot, bet, ja te ir ugunsgrēks iekšā, tad tas jau ir par vēlu."
Bunkurā, kuru Vintulis apmeklēja kopā ar raidījuma filmēšanas grupu, pirms tam kāds bija dedzinājis riepas.
Iepriekš sikspārņi te uzturējušies labprāt, bet tagad vairs gandrīz nav manīti.
Problēmas rada arī tas, ka cilvēka klātbūtne šādos bunkuros var iztraucēt sikspārņus no ziemas miega. Viņus var pamodināt gan mūsu skaņas, gan gaismas spīdināšana, ja vien tā nav sarkanā vai zaļā tonī, gan siltums, ko izstaro cilvēks.
Pētnieks norādīja, ka sikspārņi ir "ierēķinājuši" ziemas laikā vajadzību pamosties, piemēram, aukstuma vai karstuma dēļ, kad nākas sameklēt kādu labāku ziemošanas vietu, taču, ja ārpus kārtas jāmostas vairākkārt, tas var beigties ar sikspārņa nāvi, jo pavasarī nepietiks enerģijas, lai sevi sasildītu un sāktu medīt.
Balanss starp tūristu un sikspārņu vajadzībām
Visas Latvijā esošās sikspārņu sugas ir aizsargājamas. Gan Mangaļsala, gan otra puse Daugavai ar Daugavgrīvas cietoksni, ir sikspārņiem iemīļota vieta ziemošanai. Naktssikpārņi novembrī jau guļ, tikmēr ziemeļu sikspārņi dosies atpūsties brīdī, kad iestāsies sals. Tāpēc šobrīd ir ļoti svarīgi tos bunkuros vairs netraucēt. Kopumā Mangaļsalā ir aptuveni 30 šādas būves. Dažas no tām pieder Rīgas brīvostas pārvaldei.
Rīgas brīvostas pārvaldes Vides nodaļas vadītājs Vilis Avotiņš skaidroja: "Mēs sadarbībā ar cilvēkiem Latvijā, kas pēta sikspārņus un kas mums dod rekomendācijas, nolēmām atsaukties viņu aicinājumam sargāt sikspārņus. Mēs ierīkojām durvis, bet tās principā nav tik daudz domātas sikspārņiem kā cilvēkiem."
Patlaban cilvēkiem slēgti trīs bunkuri. Pārējās ieroču glabātavas, kurām tā īsti nav nemaz saimnieka, ir pieejamas jebkuram interesentam un jebkurā brīdī. Tas nenāk par labu sikspārņu populācijai.
Sikspārņu pētnieks norādīja, ka katram bunkuram ir savs temperatūras režīms, līdz ar to – jo lielāka ziemošanas daudzveidība sikspārņiem pieejama, jo labāk.
Savukārt ekskursiju vadītājs Zariņš, vedot uz 1912. gadā būvētu krasta artilērijas bateriju, skaidroja, ka kādreiz te sikspārņu bija vairāk, bet tagad atlicis pavisam maz, jo zagļi izzāģēja metāla sliedes, kas bija griestu daļā, pēc tam acīmredzot sikspārņiem šī vieta vairs negāja pie sirds, jo tagad griesti kļūst mitri un ziemā apledo.
"Šo bunkuru teorētiski var mēģināt atstāt tūristiem. Arī no tūristu viedokļa šis ir viens no visforšākajiem, jo nekur citur salā tunelis nav tik garš," sprieda ekskursiju vadītājs.
Plāns rakstīt plānu
Tomēr daļu bunkuru vajadzētu aizslēgt rudens un ziemas periodā, kā to ir izdarījusi Rīgas brīvosta. Tieši tagad parādījusies neliela gaisma tuneļa galā – Rīgas domei ir plāns nākamgad rakstīt plānu. Ir izveidots Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas birojs, kam kopā ar Pilsētas attīstības departamentu būtu jāizstrādā rīcības plāns šī un citu mantojamu saglabāšanai. Mangaļsalā šobrīd iet postā pamestās būves un arī sikspārņu ziemas miegs tiek traucēts.
Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvis Mārtiņš Eņģelis norādīja: "Mēs ļoti ceram, ka mēs varēsim ar šo rīcības plānu saglabāt balansu starp dabas vajadzībām un starp lietotāja vajadzībām šeit, Mangaļsalā, apmeklējot šos fortus, šo militāro mantojumu, kas ir ļoti vērtīgs. Un tad, iespējams, varēsim saglabāt arī pilsētas intereses, ko pilsēta šeit grib darīt, kādu infrastruktūru attīstīt, un tad jau pēc tam mēs ilgtermiņā nākotnē varēsim domāt, ko mēs te varam arī rekonstruēt, atjaunot, būvēt, nebūvēt."
Kamēr plāna nav un bunkuriem durvju nav, tikmēr mēs ikkatrs, kam ir lauku mājas, varam nedaudz nākt talkā sikspārņiem jebkurā Latvijas vietā, atstājot savos pagrabos mazas, īkšķa lieluma šķirbiņas, lai sikspārņi var tajos iekļūt iekšā.
"Ja jums ir pagrabs laukos un jūs negribat viņu vairs izmantot, tad labāk ir nejaukt nost, bet vienkārši aiztaisīt tam durvis ciet, lai paliek vieta sikspārņiem,"
sacīja pētnieks. Viņš arī atgādināja, ka no sikspārņiem dažādu filmu un vampīru stāstu ietekmē nevajag baidīties. Pasaulē ir tikai trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek no asinīm. Latvijā nedzīvo neviena no tām.
