Grāmatā varēs uzzināt Gaujas Nacionālā parka tapšanas aizkulises, pirmo darbības gadu izaicinājumus, kā arī dažādus jautrus un amizantus atgadījumus no dabas aizsardzības inspektoru dzīves.
Jubileju gaidot, Māri Mitrevicu uz sarunu aicināja Latvijas Radio žurnāliste Baiba Kušķe.
Baiba Kušķe: 14. septembrī ir Gaujas Nacionālā parka pusgadsimta jubileja. Būs liela svinēšana, būs arī atvēršanas svētki grāmatai, kas vēsta par parka sākotni. Jūs esat viens no grāmatas autoriem, ļoti tuvu bijis šai sākotnei. Kādā atmiņā jums pašam šis laiks? Vai par to vispār ir iespējams runāt pagātnes izteiksmē?
Māris Mitrevics: Lielākā daļa cilvēku tā runā.
Bet tas laiks Gaujas parkā, sevišķi sākums, saistās ar tādu uzrāvienu, sajūsmu, enerģijas pārplūdumu un adrenalīnu lielām čupām, ka man tas joprojām ir arī tagadnē. Daudzas lietas es atceros, it kā tās būtu notikušas vakar vai šodien.
Kā Jūs tikāt uzrunāts darbam Gaujas Nacionālajā parkā? Kā kļuvāt tieši par dabas aizsardzības instruktoru?
Tas ir diezgan vienkārši. Pirms tam es desmit gadus strādāju Siguldas mežniecībā par mežziņa vietnieku. Uz Siguldu atbrauca lieli priekšnieki no Mežsaimniecības ministrijas un teica, ka te būs Nacionālā parka valde un sirds, un būtībā mana atbilde ir, ka es neaizgāju strādāt uz Nacionālo parku, bet to nodibināja un tas uzsāka savu darbību tajā vietā, kur es jau strādāju.
Dabas aizsardzības inspektors – vai tas nebija vispār toreiz jauns amats Latvijā?
Mēs, Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektori, ko tagad lepni sauc par reindžeriem, bijām pirmie profesionālie dabas kontrolieri, sargātāji, var teikt, arī policisti. Mēs darījām faktiski visu.
Mūsu ziņā bija visu dabas lietu kontrole, cīņa pret malu zvejniecību, pret malu medniecību, koku ciršanu, ugunskuru svilināšanu, tūristu uzraudzīšana, viņu nepareizās darbības novēršana un tā tālāk.
Šķiet, ka darbs bija arī bīstams?
Es gribētu teikt, ka nē. Ja pirmajos Gaujas Nacionālā parka pastāvēšanas gados bija baumas, ka kaut kur elektrozvejnieki brauc pa Gauju ar laivu un viņiem līdzi ir arī automāts un, ja tu viņiem kaut ko teiksi, tad tu dabūsi svina pupas, tad tas tomēr bija pārspīlēts. Jo laika gaitā, pirmajos desmit gados galvenokārt, bet arī vēlāk nācās šādas elektrozvejnieku ne tikai kompānijas, bet es gribētu teikt, arī bandas aizturēt, nu, bet šaudīšanās no viņu puses tomēr nebija.
Kāds bija jūsu pašu ekipējums sākumos?
Sākumos vispār bija tikai kedas un treniņtērps, lai varētu skraidīt pa mežiem. Lēnām, lēnām transports kaut kāds radās, arī rācijas, ar ko sazināties specializētajos reidos, arī raķešpistoles. Līdz mobilajiem telefoniem vēl bija tālu jāgaida.
Jebkurai lietai, arī dabas inspektoru ekipējumam, iespēja to pielietot rodas ar praksi. Dažkārt tas noder pilnīgi citam mērķim. Viens piemērs, kas notika tieši pirmajos gados: es biju viens un aizturēju upmalā trīs vīrus, viens no viņiem bija no Severomorskas, no ziemeļu jūrām, pirmā ranga kapteinis, zemūdenes komandieris. Es nobijos, ka viņam varbūt līdzi ir pistole. Viņi bija trīs, un man vienam viņus bija grūti savaldīt. Es ar viņiem tādu nelielu gabaliņu pagāju, tad izvilku raķešpistoli, uzšāvu gaisā un teicu – tur kalnā ir mūsējie! Bet īstenībā tur neviena nebija. Kamēr viņi tur ģērbās, taisījās, riktējās, tikmēr es pa trepītēm skrēju augšā uz mežsarga māju, dabūju mežsargu, un mēs paspējām augšā tur būt tad, kad viņi atnāca. Tā kā pielietojums aprīkojumam rodas laika gaitā pēc vajadzības, kā tajā brīdī ir pareizāk un veiksmīgāk.
Jūs man esat izrādījis fotogrāfijas no sākumiem, un tās liecina par ārkārtīgi milzīgo darba apjomu, bieži vien darbu naktīs, kā arī, manuprāt, par tādiem kaitējumiem dabai, kas no mūsdienu viedokļa ir grūti iedomājami.
Nu, nē, viss joprojām notiek. Protams, daži tie kaitējumi ir samazinājušies, bet daži ir pat kļuvuši lielāki. Kopumā cilvēku apziņas līmenis ir audzis daudzos jautājumos, un tā pamatā ir audzināšana. Ja tā dziļāk padomā, tad dabas aizsardzības inspektors ar to arī nodarbojas, jo gan kādas kompānijas vai atsevišķu cilvēku uzslavēšana, gan aizrādīšana, gan protokolu rakstīšana, gan galu galā arī cietumā iebāšana ir sava veida audzināšana. Pret to, kuru bāž cietumā, audzināšana jau vairs nedarbojas, bet tā darbojas priekš tiem pārējiem, kuri to redz un saprot, ka es labāk tā nedarīšu, jo es negribu iet cietumā.
Bet mēs tagad pieskaramies tikai dabas inspektoru specifiskajai līnijai, bet Gaujas Nacionālā parka likums noteica kopumā ļoti plašu darbības lauku – ainavu aizsardzību, ģeoloģisko pieminekļu – devona smilšakmens atsegumu, klinšu, alu un avotu – aizsardzība, biotopu, īpašo ekosistēmu aizsardzību un tā tālāk. Šobrīd dabas aizsardzība jeb vides aizsardzība ir sašaurinājusi savas funkcijas, Nacionālā parka pirmsākumā bija nedaudz citi akcenti un noteikti plašāks darba lauks.
Sakiet, ko nozīmē šī fotogrāfija, kurā ir redzams milzīgs uzraksts, iegrebts uz Gūtmaņa alas – "Mitrais"?
No viens puses, tas ir huligānisms, no otras puses, manis personiska ķeršana "uz basi", jo Gaujmalā mani vairāk pazīst pēc šīs palamas "Mitrais" nevis kā Māri Mitrevicu. Bija tā, ka pēkšņi labiekārtošanas darbu inženieris man zvana un saka – paklausies, kas tu esi nojūdzies vispār? Jau vairāk nekā nedēļu tur tas lielais uzraksts stāv! Es saku – kur, kas?
Aizbraucam pie Gūtmaņa alas – nu, ārprāts, kaut kādus 15-20 centimetrus augstiem burtiem ne tieši alā, bet labajā pusē uz sieniņas lielajā laukumā mana "kļička" iezīmēta. Nu, nodzēsu, nodzēsu… Tagad tā vieta ir pelēka.
Vaininieki netika atrasti?
Nē, tas ir neiespējami. Lai gan viņi to zina, protams, viņi smejas vēl šobrīd.
Jūs grāmatā esat solījis arī amizantus stāstiņus. Vai varat kādu izstāstīt?
Tie nav tik īsi, bet to ir ļoti daudz. Piemēram, kad atklājas, ka tu ķer pēc pēdām sniegā pats sevi. Arī visdažādākie citi pārpratumi. Tas bija pašos pirmajos parka gados, kad mēs ar Ilmāru Limbēnu, traku skrējēju, orientieristu un manu visbiežāko pārinieku nakts izgājienos dabā, agrā rītā gājām gar Gaujas krastu, nonācām pie Murjāņu attekas un konstatējām, ka pa zaļu zāli ir vilkts tīkls. Turpat augšā bija māja, un bija 90% ticamība, ka tīklam ir jābūt tajā mājā. Dzirdējām, ka pie šķūņa noblākšķ durvis, gājām uz šķūņa pusi un klausījāmies, jo bijām pārliecināti, ka maluzvejnieki tur tīra tīklus un liek zivis spainī. Paraustījām durvis, tās bija ciet. Sākām klaudzināt un bargā balsī saucām, lai laiž iekšā! Labu brīdi aiz durvīm bija pilnīgs klusums. Atkāpāmies līdz kraujas malai un paslēpāmies. Pēc brīža aiz durvīm sāka čaukstēt papīri. Vēl pēc brīža drausmīgā panikā pa durvīm izskrēja viena dāma un aizskrēja uz māju. Izrādījās, ka šķūnī ir iebūvēta sirsniņmāja. Meitenei varbūt trieka varēja piemesties, kad viņa tur sēdēja uz tā koka poda vai koka lāviņas, un mēs tur pie durvīm bļaustījāmies.
Tādu stāstu ir daudz. Būtībā pirmajos gados mēs ļoti bieži no rītiem stāstījām saviem kolēģiem, kas tikko ieradušies darbā, kas naktī bija noticis, un ļoti bieži bija notikuši visādi pekstiņi.
Cik liela sākotnēji bija jūsu komanda?
Līdz pat 1986. gadam mēs bijām septiņi inspektori. Trīs Siguldā, viens Līgatnē, divi Cēsīs, viens Valmierā.
Grāmatai jūs esat trīs autori – Aija Melluma, Ieva Vītola un jūs – kāds katram bija uzdevums grāmatas saistībā?
Pats galvenais un nozīmīgākais grāmatas autors ir Aija Melluma. Tad, kad veidoja parku, tad viņa bija zinātņu kandidāte pēc toreizējiem zinātniskajiem rangiem. Šobrīd viņa ir ģeogrāfijas zinātņu doktore, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, Latvijā vadošā ainavu pētniece. Viņa toreiz jaundibinātajā Dabas aizsardzības laboratorijā no 70. gadu sākuma kopā ar mežzinātnieku Paulu Sarmu un Induli Emsi veidoja šo Nacionālo parku galvā un uz papīra.
Tas ir pirmais Nacionālais parks Padomju Savienībā. Padomājiet, līdz pat Kamčatkai – pirmais! It kā pirmais bija Igaunijā, jo tur nodibinājās 1971.gadā, bet lai arī tam bija Nacionālā parka statuss, vārda "nacionālais" nosaukumā nebija.
Līdzās Aijai Mellumai grāmatas autore ir arī Ieva Vītola, ļoti zinošs cilvēks galvenokārt par kultūrvēsturi, mākslas zinātņu doktore. Viņa grāmatas pirmajā daļā apraksta ainavas, dabas un kultūrvēsturisko pieminekļu sargāšanas un saglabāšanas vēsturi Gaujas senlejā vairāku gadsimtu garumā.
Un grāmatu noslēdz jūsu rakstītā daļa.
Man ir tāda drusciņ anekdotiskāka tā daļa, tajā ir daudz bilžu, par katru no tām var stāstīt stundām. Tā kā es 35 gadus nostrādāju par dabas aizsardzības instruktoru, uzsvars man ir vairāk uz šiem darbiem. Bet bija jau vēl tik daudz kā cita! Grāmata ir veltīta nesen aizsaulē aizgājušā Gunāra Skribas piemiņai, viņš bija pirmais Gaujas Nacionālā parka direktors. Vienreizējs cilvēks!
Ar viņu saistās tāds jēdziens kā "eža spiešana. Ko tas nozīmē?
Tas ir drusciņ rupji, man bail, ka es nedabūju pa krāgu no dažiem inteliģentiem cilvēkiem. Es varbūt to eža spiešanu nepieminēšu, par to rakstīts grāmatā. Grāmatas gan pārdošanā nebūs, tā būs bibliotēkās.
Bet attiecībā uz eža spiešanu es varu pateikt, ka Skribam kā direktoram, kurš sāka no nulles, to darbu bija neiedomājami daudz. Jāmeklē visādi materiāli būvniecībai, jākārto dokumenti Maskavā, Rīgā un vēl kaut kur, jāsaskaņo lietas ar dažādām iestādēm visos varas līmeņos, trakākais ir cementa, betona, režģu sētas, es gribētu teikt, "izbičošana" un izbaltošana, un arī dabūšana. It kā likumīgi, bet jau uz robežas. Arī caur medībām.
Bet ar visu savu aizņemtību viņš daudzkārtīgi uztaisīja šādu triku. Es to nosaukšu par triku šoreiz, nevis par eža spiešanu. Viņš brauc kādu dienu garām diviem trim vīriem, kas kaut ko dara, rok, mūrē un taisa. Brauc otrā dienā garām, skatās – ne velna nav padarīts! Viņš klasiski – darba dienās staigāja galifē biksēs, spīdīgos ādas zābakos līdz ceļgaliem un mežinieka žaketē. Piegāja pie tiem vīriem, žaketi novilka nost, palika krekliņā, spīdīgajos zābakos un rāva ar večiem stundas divas trīs vai līdz vakaram. Vakarā veči beigti, bet padarīts ir tas, ko tie veči būtu padarījuši nedēļā. Viņš šādā veidā audzināja ne vienu reizi vien, es biju liecinieks, kā tas notiek.
Tad to mēs saucām par eža spiešanu, bet tuvāk es nepaskaidrošu.
Jūs esat pabijis pat Stūra mājā.
Tas ir tāds anekdotisks stāsts, bet mūsdienu supernacionāļi to pat var uztvert tā, ka – ko tu tur muldi, Mitrais, tu taču esi stukačs vispār!
Pavisam vienkārši, jau pirmajā parka gadā, rudenī direktors mani iesauca pie sevis un teica – tev jātiek pie Sietiņieža, tur kalna galā esot neliels akmens piemineklis, uz kura esot Kārļa Ulmaņa paraksts. Aizbrauc, apskaties, ja tas tur ir, tad skaidrs, ka Valsts drošības komiteja (VDK) liks to novākt.
Aizbraucu, apskatījos, uz pieminekļa skaists uzraksts: "Skaties uz skaisto Latviju un priecājies par to!". Kad nostājas tam piemineklim blakām, tad ir fantastiska panorāma virs priežu galiem, nu, vienreizējs Latvijas un Gaujas skats! Paraksts – četri tādi vertikāli taisnstūrīši, ne tur ir "Kārlis Ulmanis", ne tur ir "K.U.". Aizbraucu pie direktora, to visu izstāstu. Viņš saka: "Tev jāaizbrauc!" Kur jāaizbrauc? Uz Rīgu, uz VDK un jāpasaka, ka tur nekā nav. Es saku, ka negribu. Viņš: "Kā negribi? Tev jābrauc!" Nu, aizbraucu. Tur bija lielas ziepes. Es varbūt nestāstīšu, lai lasa grāmatā.
