Viņš skaidroja, ka daļai sabiedrības tas nebūs pieņemami dažādu apsvērumu dēļ: "Vai nu tās ir privātās intereses, kas saistītas ar lobismu, vai paradumi, vai vispār nepatika kaut ko mainīt. Tas būs jādara. Un tad nu zinātnei ir jāpamato tas. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka gan pasaulē, gan mēs arī jūtam Latvijā, ka veco biznesu lobiji nesnauž."
Sanita Rībena: Kas ir tie vecie biznesi, par kuriem tu runā?
Jānis Rozītis: Es gribētu teikt, ka tie ir dabas resursu apsaimniekotāji. Ņemsim jebkuru jomu, – vai tā ir lauksaimniecība vai meži, vai kūdras ieguve. Arī fosilo interešu aizstāvji. Viņi nesnauž, un zināmā mērā arī viņi ietekmē gan zinātnisko domu, gan arī izglītības sistēmas.
Un var saprast, ka cilvēki cīnās par savu biznesu, ka biznesu apdraud straujas izmaiņas, kas prasīs straujus ieguldījumus, – no tās puses to tā kā var saprast. Bet tādā makro līmenī tas nodara ļaunumu, jo tas gan palēnina kaut kādas izmaiņas, jo zinātne saka, ka mums ir strauji, strauji jāmainās, tur jau ir runa par desmitgadēm
. Tam, ko mēs šodien neizdarīsim, sekas būs aizvien trakākas un trakākas. Otrkārt, Latvijas līmenī šādas darbības grauj gan valsts reputāciju, gan paša biznesa konkurētspēju, jo ticamākais jau būs, ka tad citas valstis uzraudzīs. Mēs jau te varam piešmaukt sabiedrisko domu, mēs varam piešmaukt kaut kādus politiķu, kas pieņem lēmumus, bet citu valstu eksperti jau nav tik stulbi, es atvainojos. Tāpat arī šie citi biznesi nav tik stulbi.
Manuprāt, šis ir īstais brīdis anonsēt raidījuma nosaukumu. Un raidījuma nosaukums, dāmas un kungi, ir "Cik zaļa ir Latvijas konkurētspēja?" Skaidrs, ka "zaļš" mūsdienās jau ir tāds ļoti apviļāts vārds un skaidrs, ka sen jau tas nenozīmē vairs tikai krāsu. Ar to apzīmē gan cilvēkus, kas mēģina teikt "hei, mēs bez tādas ilgtspējīgas domāšanas…nu, varbūt daba un pasaule bez mums iztiks, bet mums varētu būt pagrūtāk", gan arī diezgan plaši šo vārdu izmanto nodarbē, ko angliski sauc "greenwashing" un kas latviski ir iegājies kā "zaļmaldināšana". Tātad, cik zaļa ir Latvijas konkurētspēja visu šo jēdzienu kontekstā? Kā tev šķiet?
Šis jautājums tiek bieži uzdots un itin bieži ir cilvēki, kas neseko līdzi kaut kādiem statistikas rādītājiem. Sabiedrības doma ir, ka mēs esam zaļi. Nu, protams, ko mēs salīdzinām...
…nu mums ir daudz koku tomēr.
Nu, mums ir koki, jā.
Aizbrauc uz Vāciju vai uz Dāniju, tur ir mazāk.
Tieši tā, tieši tā. Tu redzi ainavu un tiešām redzi kokus, un kamēr tu esi tāds vienkārši sēņotājs vai ogotājs, vai tas, kurš aizbrauc pie savas vecmāmiņas no Rīgas uz Jēkabpili...
Tad tu jautā: "Un kur ir problēma?"
Tā pēc būtības liekas, ka tas zaļums ir, pļavas ir un tamlīdzīgi. Bet tad, kad tie eksperti sāk skatīties un lasīt to dabu, tad pēc būtības nekas labs vairs nerēgojas. Tad mēs ar tām bioloģiski augstvērtīgām lietām nebūt neesam Eiropā ne pieciniekā, ne desmitniekā.
Kas ir "bioloģiski augstvērtīgās lietas"?
Pirmkārt, sāksim ar to, kas ir noteikts ar "Natura2000" īpaši aizsargājamo teritoriju tīklu. Tur mēs esam vieni no pēdējiem Eiropā. Gan pēc īpatsvara, gan arī no pārvaldības viedokļa. Ne tur tie plāni īsti strādā, arī mērķtiecība pārvaldībā klibo. Un es nevienā mirklī nevainoju kaut kādus dabas aizsardzības entuziastus vai valsts pārvaldes cilvēkus, kas strādā tai jomā, viņi tiešām to dara ar milzīgu pārentuziasmu. Bet tā politiskā griba, tā ir tāda – vai nu vienaldzīga vai pat bremzējoša. Tas ir viens. Otrs: tik tikko beidzās "dabas skaitīšana" Latvijā. Visas ekosistēmas – vai tie ir ūdeņi vai sauszeme, vai tās ir pļavas, meži – izstaigāja eksperti un pēc vienotas, Eiropas zinātnieku izstrādātas metodikas, uzskaitīja biotopus, bioloģiski augstvērtīgās lietas. Cik tad mums ir vērtīga tā daba? Jo, kā mēs tikko runājām, ir pļavas, ir ziedi, ir putns, spāres lido…
...vakarā iekož ods kājās…
Jā, iekož ods, un mēs sakām: "Hei! Mēs esam pie dabiņas!" Bet tad, kad mēs ejam tā ļoti fundamentāli, racionāli cauri šiem jautājumiem, tad beigu beigās, parādījās, ka 10% no Latvijas teritorijas ir augsta bioloģiskā vērtība.
Ko nozīmē "augsta bioloģiskā vērtība"?
Tas nozīmē, ka šīs vietas ir augstvērtīgas no dabas viedokļa. Tas nozīmē to, ka dažādās struktūras, kas ir tajā vietā, ir tādas, ka daba var dzīvot, ka dažādās sugas var justies labi. Tā mēs tā ļoti vienkāršoti varam teikt. Tas nozīmē to, ka dabas turpināšanās, ilgtspējība ir nodrošināta. Ir tāda putnu un dzīvotņu direktīva, kas nosaka, kādam ir jābūt to stāvoklim, ir noteikti kritēriji, saskaņā ar kuriem šis stāvoklis tiek izmērīts. Un Latvija atkal ir saraksta beigu daļā.
Mēs varam nonākt pie jautājuma, kāpēc vispār tāda bioloģiskā daudzveidība ir vajadzīga. Bioloģiskā daudzveidība ir diezgan pragmatisks jēdziens. Gan mūsu pārtika, gan apģērbs, veselība, mājoklis, enerģija, atkritumu sadalīšanās ātrums – tas viss ir saistīts ar bioloģisko daudzveidību. Šobrīd mums zināmie skaitļi par pasauli saka, ka krīze ir milzīga. Zinātne norāda, kā tā pat varētu būt lielāka, nekā klimata pārmaiņu jautājums. ANO sistēmas ekspertu kopums norāda, ka jau tuvākajās desmitgadēs var pat miljons sugu izzust.
Mums Latvijā tas fons jau nav slikts. Bet tas, par ko mēs itin bieži diskutējam – pirmkārt, ka tā bioloģiski augstvērtīgā daļa ir apdraudēta vai maza un, otrkārt, vai mēs to savu dabu nevirzām tādā ļoti noplicinošā virzienā. Tās ir tās bažas.
Kā tādi siseņi.
Piemēram, kaut vai par tiem pašiem koku ciršanas caurmēriem. Valdība pagājušā gada jūnijā pieņēma lēmumu, ka Latvijā var cirst jaunākus kokus. Nu, tāds ļoti konkrēts piemērs.
Es domāju, daļa cilvēku vienkārši nepatver, kādas konsekvences ir šim lēmumam.
Jā, tieši tā. Jo pirmajā mirklī liekas, vai es cērtu tik un tik centimetrus vai dažus centimetrus mazāk, par ko mēs te tik gari runājam, mežu ir daudz.
Niķīgie zaļie!
Jā, niķīgie zaļie. Bet tas stāsts ir daudz dziļāks, un to es vairākkārt norādīju dažādiem zemkopības ministriem, ar kuriem par šo runājām jau no 2017. gada, un arī premjerministram vairākkārtīgi – ka tas jautājums nav tik sekls. Tas nav tikai par to, vai vienā vietā mēs nocirtīsim par četriem vai pieciem centimetriem kaut ko tievāku. Ja tas būtu tikai vienā reizē un vienā gadījumā, vai to mēs darītu tikai pusgadu, tāpēc ka mums ir ļoti slikts ekonomiskais stāvoklis, tas ir viens stāsts.
Bet tās konsekvences jau būs trīsdesmit un četrdesmit, un piecdesmit un vairāk gadu laikā.
Mēs vienkārši pamazām degradējam to mežu. Un tās ir tās trakās šausmas, ka mēs, iespējams, ejam aizvien lielākiem soļiem prom no meža kā no ekosistēmas.
Kas būtu tas, ko mēs sagaidītu no valdības tādā tieši vides, ilgtspējas, klimatneitralitātes, Latvijas zaļās konkurētspējas kontekstā?
Pirmkārt, es gribētu teikt, ka nedaudz pasaule mainījusies, ja mēs paskatītos uz situāciju pirms 15 gadiem, ministru loma tajā būtu cita. Šobrīd mēs tiešām ļoti daudz dzīvojam Eiropas Savienības rāmī un, ja man kādreiz jautā cilvēki: "Kas ir lielākais sasniegums Latvijā vides jomā pēdējo divdesmit, piecpadsmit gadu laikā?", es vienmēr cenšos tā ļoti vienkārši atbildēt: "Mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā." Jo, lai arī kā nepatiktu, un es dzirdu arī par dažādām sociālajām blaknēm un cilvēku neapmierinātību, ka mums atkal ir kaut kādas direktīvas, regulas, prasības, "kad mēs varēsim beidzot dzīvot savu dzīvi?", runājot par vidi un klimatu, es neredzu, ka mēs varētu nonākt paši pie klimata un pie vides risinājumiem. Šobrīd situācija tiešām ir tāda, ka Eiropa daudz ko nosaka, un uz jautājumu, ko mēs sagaidām, nu, es gribētu teikt, mēs varam būt mierīgi, ka šīs direktīvas un regulas būs jāpilda.
Vistālāk mēs esam tikuši ar klimata jautājumiem. Tur tiešām diezgan precīzi nosaka to, ko mēs sagaidām no siltumnīcas efektu gāzu samazināšanas, ko mēs sagaidām no oglekļa dioksīda piesaistēm, kādas būs kvotu tirdzniecības, visas šīs sarežģītās lietas ir atrunātas krustu šķērsu dažādos Eiropas regulējumos. Ir jābūt kompromisiem starp dažādām nozarēm, tur jābūt ir sabiedrības iesaistei, sabiedrības izglītošanai, un tas ir tas, vismaz klimata jomā, ko mēs sagaidām no ministra. Līdztekus šobrīd ir arī Klimata likums atvērts un notiek sabiedriskā apspriešana, un vides organizācijas – gan mēs, gan ļoti aktīvi strādā arī organizācija "Zaļā brīvība" – ir sniegušas virkni ieteikumu, kā vēl uzlabot Klimata likumu. Jaunajam ministram būs jāmēģina to iznest cauri dažādām nozarēm, jārunā ar sabiedrību – jau šobrīd mēs redzam, ka sabiedrība diezgan duļķojas un saka, "kas tas vispār par mēslu", "vai tas ir vajadzīgs", "vai tur ir Latvijas zinātne klāt", it kā klimats būtu tikai un vienīgi Latvijas jautājums.
Individuālais Latvijas klimats!
Klimata likumam ir jābūt daudz spēcīgākam.
