Senie balti zalkti uzskatīja par svētības nesēju un arī saules sargātāju, piedēvējot dzeltenausainajai čūskai dažādas mistiskas spējas. Vai tādas piemitušas Naujenes zalkšu mātēm, kuras Minovu ģimenei vasarā atstājušas "dāvanu" komposta kaudzē – nav zināms, taču šķiet, ka čūskas šiem cilvēkiem uzticējušās.
"Pirmais ieraudzīja tētis, viņš saka – mums kaut kādi šampinjoni tur saauguši, izbira no komposta kaudzes. Es domāju – varbūt izveidojās kaut kāds micēlijs un kaut kas saauga," stāstīja Inese Minova. "Pēc kādas dienas es aizgāju pati rakāties un strādāt, un tad izbira sākumā kādas četras olas, tādas kopā sasaistītas. Man tāda nojauta bija, ka tās varētu būt čūsku olas."
Ineses Minovas ģimene Naujenes pagasta "Cerību krastos" dzīvo jau 16 gadus. Zalkši bijuši labi kaimiņi vienmēr, taču vairāk par čūskas astes galu, kurš strauji pazūd zālājā, nebija izdevies redzēt.
Tagad vairākas zalkšu mammas bija atstājušas tik daudz olu, ka tās nācies vest ķerrā uz improvizētu čūskulēnu dzemdību namu, kas tika izveidots, ieklājot vecā riepā lapas un zāli.
"Neesmu biologs, nezinu, kā perināt čūsku olas, bet ienāca prātā, ka jāuztaisa kaut kas līdzīgs tādam midzenim, kur viņas netraucēti varētu tur stāvēt un veidoties," sacīja Inese. "Saliku tās oliņas, apsedzu un atstāju mierā."
Vecajā riepā pāris nedēļas kustības neesot bijis, un Inese pat nobijusies, ka iejaukusies dabas procesos un mazuļi no paipalu olām līdzīgajiem veidojumiem neizšķilsies, līdz pamanījusi pāris zalktēnus, kuri sildījušies turpat saulītē.
"Es esmu pati redzējusi, kā trīs čūskulēni izšķiļas; bija laime redzēt to procesu," atklāja Inese. "Viņas izšķiļas samērā tādas ņipras, un ik pa laikam paskatos – ir tādas lielākas, bet tās lielākās iet projām laikam, viņas meklē sev barību un tagad, septembra beigās, meklē arī ziemošanas vietu."
Papētot čūsku mazuļus, izrādījies, ka daudziem no tiem pēkšņi mainījusies acu krāsa. Tās kļuvušas debesszilas.
"Čūskai paliek zilas acis, kad viņa taisās mest ādu," atklāja Inese. "Es jau smējos, ka kaut kas mums ir radniecisks – tā acu krāsa."
Inese sprieda, ka zalkšu mazuļi turpinās dzīvi ierastajā vidē un nākamajā gadā kļūs arī par barību vietējiem stārķiem un ežiem. Dabā tā ir iekārtots. Viņa priecājas, ka, palīdzot čūsku pēcnācējiem, papildinājusi arī savas un ģimenes zināšanas par šīm radībām. Nevienu nedrīkst nogalināt tikai tāpēc, ka ir bail vai vienkārši nepatīk. Dabā čūskām ir sava vieta.
"Aizsardzība un svētība jau no mums pašiem ir atkarīga laikam, bet man viņas netraucē. Viņas nenāk mājās, man noteikti sētā nemudž no čūskām, jo zalkši vispār ļoti baidās no cilvēkiem. Viņi, ja arī ierauga, tad izliekas par beigtu parasti," skaidroja Inese.
"Cerību krasta" saimniece smejas – mājas suņiem beidzot ir brīvdienas, jo tagad viņas īpašumu sargā simtiem čūsku.
Inese zalkšu olas pārvietoja un pēc tam bažījās, vai tikai nav iejaukusies dabas procesos. Bet – ko tad darīt, kā pareizi rīkoties, pēkšņi savā pagalmā atrodot kaut ko tādu?
SIA "Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs" pārstāvis Māris Lielkalns skaidroja, ka zalkši dabā kā inkubatoru izmanto vietas, kur ir pietiekami daudz siltuma un mitruma. Piemēram, pūstošas lapu kaudzes vai komposta kaudzes.
"Pavasarī notiek olu dēšana, un tad visu vasaru viņas tur perējas, attīstās," pastāstīja Lielkalns. "Divi, trīs mēneši, un tad uz augusta beigām, septembri šīs olas izšķiļas, un no tām iznāk mazi, sīki zalktēni."
Izšķīlušies no olām, zalkšu mazuļi visai drīz maina ādu.
"Varbūt tāpēc arī radās priekšstats par šīm zilajām acīm, jo, mainot ādu, nomainās nevis visa āda, bet nomainās virskārta. Tas nozīmē, ka arī pāri pār acīm tiek novilkta āda," atklāja Lielkalns. "Čūskas ir vienīgie dzīvnieki, kuri tiešām novelk ādu pāri acīm."
Kā atzinīgi novērtēja speciālists, Inese "izdarīja ļoti daudz un gandrīz pavisam labi".
Lielkalns norādīja: "Vienīgā lieta, ko viņa nepareizi izdarīja, tā bija ielikšana lapu kaudzē. Komposta kaudzē attīstījās, notika attīstība, notika inkubācija. Savukārt, pārliekot lapu kaudzē, kas nav sagatavojusies trūdēšanai, bet ir vajadzīgs process, lai sāktos siltuma ražošana – šajā brīdī notika zināma apstāšanās procesā. Un tāpēc olas izšķīlās nevis septembra sākumā, augusta beigās, bet tikai septembra beigās, tā ka būtībā nedaudz aizkavējās šis process. Vislabākais, protams, būtu tur paņemt kaut kādu daudzumu šī paša komposta, kas jau ir darbīgs, silts un sildošs, tad to vēl apklāj ar lielāku lapu kaudzi, kas vēl papildus uztur siltumu, tad būtu bijis vēl labāk. Bet process ir noticis, mazuļi ir izšķīlušies, un Latvijas dabā būs atkal jauni zalktēni."
