"Tradicionāli mēs saprotam ar sēšanu, ka tur ir arkls, kultivators, diski, sējmašīna un veltņi, bet tiešajā sējā ir nepieciešama viena mašīna, kas ir tiešās sējas sējmašīna, kas burtiski izgriež augsnē vadziņu, iesēj tur sēklu un aizspiež šo vadziņu ciet, un tā ir visa augsnes apstrāde," skaidroja Kažotnieks.
Bezaršanas tehnoloģijas pielietošana graudkopībā var dot ievērojamu naudas un laika ekonomiju. Sējuma ierīkošanas izmaksas tradicionālā tehnoloģijā ir 211 eiro, tiešajā sējā – maksimums 95 eiro, norādīja Kažotnieks. Turklāt tā ir arī krietni videi draudzīgāka par klasisko zemes apstrādes metodi.
"Šī tehnoloģija ir videi draudzīga un videi maksimāli tuva. Ja skatāmies, kas notiek dabā, tad dabā aršana nekur nenotiek, tur aug viss tāpat, un mēs šobrīd esam atraduši veidu, kā sadzīvot ar dabu un paņemt to, kas mums ir nepieciešams, nekaitējot dabai," norādīja Kažotnieks.
Viņš norādīja, ka Somijas zemnieku piemērs liecina, ka arī augu aizsardzības līdzekļu izmantošana tiešajā sējā nav vajadzīga intensīvāka kā tradicionālajā tehnoloģijā.
"Tas ir mīts, ka tad, ja strādājam tiešajā sējā, mums ir vajadzīgs vairāk augu aizsardzības līdzekļu. Tur, protams, ir visādas nianses. Ja mēs audzējam kviešus un rapsi tikai, un pie tam vēl ilglaicīgi, tad varētu būt, ka vajag vairāk augu aizsardzības līdzekļu, bet galvenais atslēgas vārds šeit, kas arī vispār lauksaimniecībā ir atslēgas vārds, – ir augu maiņa," skaidroja Kažotnieks.
Viņš uzsvēra, ka nemudina nevienu ar steigu pamest aršanu, jo tam ir nepieciešamas zināšanas, laiks un vēlme to darīt, bet der zināt par šādu alternatīvu.
"Mēs esam pierādījuši arī Latvijā to, ka aršana nav nepieciešama. Protams, jebkurš var palikt pie aršanas stūrgalvīgi, bet ir jautājums – kāpēc darīt šausmīgi energoietilpīgus darbus, laikietilpīgus darbus, ja bez tā darba var iztikt, ja tas viss notiek dabiskā procesā? Tās, protams, ir katra cilvēka izvēles iespējas. Mēs vienkārši sakām, ka ir alternatīva un ka tā alternatīva strādā," norādīja Kažotnieks.
Aivars Cimmermanis ir zemnieks, kurš jau ievieš bezaršanas metodi savā saimniecībā Dobeles novadā. Cimmermanis kopā ar ģimeni pārvalda 300 hektārus plašas platības, audzē rapšus, kviešus, pupas, zirņus un starpkultūras.
"Līdz bezapstrādei nonācām apstākļu sakritības dēļ. Pirmkārt, mums ir ļoti smagas māla augsnes, kuras ir grūti apstrādāt, ir ļoti daudz apstrādes ciklu. Otrs aspekts bija Jāņa piedāvājums piedalīties LLKC projektā. Trešais aspekts noteikti bija tas, ka tad, kad sākām, sakrita tas, ka divus gadus pēc kārtas bija totāls nokrišņu trūkums veģetācijas periodā. Sanāca, ka viss sakrita vienā laikā, plus bija vēlme darboties videi draudzīgāk," stāstīja Cimmermanis.
Tobrīd nokrišņu trūkuma dēļ viņa saimniecībā bija izveidojusies situācija, kad cītīgi apartā un apstrādātā laukā, kas bija uzarts sauss, septembra sākumā sēti ziemas kvieši vēl decembrī nebija izdīguši.
"Sēkla vienkārši sapuva augsnē. Pēc tā es sapratu, ka kaut kas ir jāmaina, un tad nāca vēl viens aspekts, ka Jānis mūs ar kaimiņiem aizveda ekskursijā uz Salas pagastu, kur zemnieks [ar bezaršanas metodi] darbojas jau trīs, četrus gadus. Es saskatīju, ka mums ir vienas un tās pašas problēmas, un viņš ar tām šādā veidā ir ticis galā," stāstīja Cimmermanis.
Līdz šim viņa saimniecībā darbojās klasiska shēma – trīs gadus tika audzēti kvieši, ceturtajā gadā rapsis, bet pa vidu tika iesētas pupas.
"Tad, kad pārgājām uz minimālu apstrādi plus joslu sēju, tad sanāca, ka aizguvām no kaimiņu netālas saimniecības augu maiņu. Tagad atkārtotus sējumus ar kviešiem vairs nesējam, mums nāk pākšaugi pa vidu un starpkultūras pirms tam. Mēs sējam neziemojošas starpkultūras, lai tās nosaltu pa ziemu, lai pēc tam mums tās nav papildus jāapstrādā. Esam pamanījuši, ka tur, kur, piemēram, ir tāds biezs auzu sējums, tur viengadīgu nezāļu pa lielam vairs nav," pieredzē dalījās Cimmermanis.
Protams, lauksaimnieks atzina, ka ir ļoti daudz aspektu, kas ir jāievēro, piekopjot tiešo sēju, minimālu apstrādi vai bezaršanas tehnoloģiju.
"Piemēram, kuros brīžos mēs braucam uz lauka, varbūt tajā brīdī ir par mitru; ar kādu tehniku mēs braucam uz lauka; kā darbojas kombainieris, vai viņš bezjēdzīgi neizbraukā lauku, vai neveido liekas čupas. Tur mums arī bija daudz kas jāmaina. Mēs nopirkām, piemēram, graudu pārkraušanas piekabi, lai mēs ar tām smago mašīnu piekabēm uz lauka nebrauktu, jo tur, kur nobrauks pilna smagās mašīnas piekabe, tur pēc tam bez dziļirdinātāja neko neizdarīsi," skaidroja Cimmermanis.
Viņš norādīja, ka aizvadītā sezona ar mainīgajiem laikapstākļiem ir bijusi smaga, bet kopumā, viņaprāt, saimniecībai ar jaunajām metodēm veicas labi. Ražas nav kritušās, turklāt uz vienu hektāru viņš šobrīd ietaupa 110 eiro.
"Kviešu ražai, kas ir mūsu pamata kultūra, ražas ir nostabilizējušās un uzlabojušās. Labi, klimatiskie apstākļi mums varbūt vēl nav ļāvuši rekordus pārspēt, līdz kam mums nedaudz, nedaudz pietrūka jau pirmajā gadā, kad iesējām kviešus tiešajā sējā, precīzāk – joslu sējā," norādīja Cimmermanis.
