Jaunākajā laikā relatīvi populāri un daudzējādi demonstrēti mūsu valstī kļuvuši ērgļi, tāpēc tagad raksturīgākais tautā izplatītais šķirojums – vanagos un ērgļos. Ja pamanīts zīmīgi liels plēsējputns, tad – ērglis, ja mazāks, tad – vanags. (Ne vienmēr, bet parasti – tā.)
Patiesībā Latvijā savvaļā kopumā reģistrētas desmitiem dienas plēsīgo putnu sugas – virkne "klasisku" ērgļu sugu, plus zivju ērglis un čūskērglis, vairākas liju sugas, pāris vanagu sugu, pāris kliju sugu, pāris klijānu sugu, ķīķis, pulciņš piekūnu sugu un pat divas grifu sugas. Atbilstošā sezonā atbilstošās vietās no konstatētajām lidojošo dienas plēsēju sugām daudzmaz droši gan varētu būt sastopamas vien 15–20 sugas.
Visiem dienas plēsīgajiem putniem raksturīga salīdzinoši laba lidotspēja, izcila redze, spēcīgas kājas, kas bruņotas ar līkiem, smailiem nagiem, un ass, stiprs knābis. Mātītes viņiem lielākas nekā tēviņi (īpaši uzkrītoši tas ir īstajiem vanagiem).
Pašreizējā – aukstajā – gada periodā pie mums parasti manāmas vien kādas 7–8 dienas plēsīgo putnu sugas. Tiesa, divas no tām šai laikā redzamas diezgan bieži.
Ziemā visbiežāk cilvēku acīs Latvijā trāpās tautā par "peļu vanagu" nereti dēvētais peļu klijāns. Relatīvi biežāk šis putns novērojams ziemas sākumā un ziemas beigās, kad līdzās ziemotājiem zināmu laiku pie mums uzturas arī sugasbrāļi migranti – caurceļotāji.
Peļu klijāns – visos gadalaikos Latvijā visbiežāk sastopamais dienas plēsējputns. Tiesa, pārziemo pie mums tikai neliela daļa te ligzdojošo peļu klijānu, pārējie aizlido ziemot uz siltākām Eiropas zemēm.
Visbiežāk un vieglāk peļu klijāns ieraugāms vietās, kurās cenšas nolūkot medījumu, – atklātās teritorijās un to tiešā tuvumā. Viņš medī, lēni, ilgstoši planējot un plivinoties virs klajumiem vai sēžot uz kāda paaugstinājuma novērošanas postenī. Tātad putns raugās pēc potenciālā laupījuma no augšas. Redze klijānam, kā jau plēsīgajam putnam, apskaužami laba: savas pamatbarības – peļveidīgo grauzēju – rosīšanos viņš spēj pamanīt no vairākus simtus metru liela attāluma.
Peļu klijāns ķer galvenokārt peļveidīgos grauzējus, pirmkārt strupastes, tomēr siltajā sezonā šī mednieka nagos nereti nonāk arī kurmji, nelieli putnēni, vardes, dažs rāpulis, prāvāki kukaiņi un vēl cita veida kustoņi, pat sliekas.
Aukstajā sezonā, jo īpaši sniegotā periodā, klijāna ēdienkartē liela nozīme ir maitai.
Vispārzināms maitēdājs ir arī otrs relatīvi bieži ziemā dienā Latvijā ieraugāmais spalvotais plēsējs – jūras ērglis. Jūras ērglis ir iespaidīgi liels putns: ne vien Latvijas, bet arī visas Eiropas prāvākais ērglis! Putns – klejotājs, kurš barošanās vietu meklējumos var aizmaldīties krietni tālu, tāpēc neligzdošanas periodā pie mums uzturas arī daudzi no austrumiem un no ziemeļiem pie mums ieceļojuši jūras ērgļi. Viņi ir plēsīgie putni, kuri jebkurā gadalaikā labprāt mielojas ar maitu.
Jūras ērglis pieskaitāms agro ligzdotāju "kompānijai". Jau ziemā šīs sugas pieaugušo lidoņu organismā rosās dzimumhormoni, un putni izrāda kaislības, kā arī sāk darināt jaunas vai labiekārtot vecās ligzdas.
Pie aukstajā sezonā Latvijā daudzmaz regulāri ieraugāmiem plēšputniem pieder arī divu sugu īstie vanagi. Vanagi ir sezonāli klejotāji. Jo bargāki meteoroloģiskie apstākļi, jo izteiktāka viņu klejošana.
Izvēloties ēdienu, abu sugu vanagi priekšroku allaž nešaubīgi dod svaigai gaļai. Viņu medījums – atbilstošs pašu izmēram. Prāvākos upurus var atļauties izraudzīties vistu vanaga mātītes, kuras pašas ir vislielākās. Turpretim zvirbuļvanaga tēviņi (mazākie no vanagiem) parasti spiesti samierināties ar zvirbuļu lieluma upuriem, bet šīs sugas mātītes mēdz nolūkot arī kaut ko augumā nedaudz dižāku.
Vēl par putniem
