BARIKĀŽU NORISES VIETAS:
- Gājiens pār Akmens tiltu
- Tautas manifestācija Daugavmalā
- Pie Ministru Padomes
- Doma laukums
- Zviedru vārti
- Zaķusala
Gājiens pār Akmens tiltu
“Rīts pēc traģiskajiem notikumiem Lietuvā. Cilvēki no visām Latvijas malām sabraukuši uz tautas manifestāciju Daugavmalā un no Pārdaugavas dodas Vecrīgas virzienā. Pats ar kolēģiem tikko biju ieradies no Talsiem,” stāsta Kārkluvalks.
Nonākdams otrā Daugavas malā, Kārkluvalks apstājās tilta vidū uz tramvaja sliedēm, lai iemūžinātu no satiksmes teju pilnībā brīvo ceļu un cilvēkus, kas arī tūdaļ nonāks šaipus upei. “Tilts ir šķērsots. Fonā redzama tagadējā bibliotēkas vieta,” komentē fotogrāfs.
Tautas manifestācija Daugavmalā
Daugavmalā sākusies tautas manifestācija ar plakātiem un karogiem. “Ar Godmani un godu – pret varmākām un spēku,” rakstīts uz viena no plakātiem.
“[Aktieris Jānis] Paukštello uzrunā tautu no tribīnes, uz kuras kādreiz kāpa padomju līderi. Viņam fonā ir ar pelēku lupatu aizklāta Ļeņina “galva” – tas bija izdarīts agri no rīta vai naktī,” atminas Kārkluvalks.
“Pēc mirkļa no tās pašas tribīnes, kurā kāpa Paukštello, tautu uzrunāja arī [Ivars] Godmanis. Pirms tam runāja arī Romualds Ražuks (toreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs – red.),” komentē fotogrāfs.
“Talsu Vēstu” 15. janvāra numurā tika publicēts fragments no Godmaņa runas: “Mēs sākām paši lemt savus likumus Latvijā, mēs sākām paši noteikt sev līdzekļus, par kādiem dzīvosim, mēs sākām paši noteikt to, kādas attiecības uzturēsim ar saviem kaimiņiem. Un tieši tad, kad mēs sākām iet šo ceļu, mums grib uzspiest ko citu.
Mūs grib atgriezt atpakaļ tur, kur mūs patiesībā atgriezt nekad vairs nevar.
Un es domāju, ka ne tikai šodien, bet arī vēlāk, lai cik arī grūti nebūtu, mums jāpatur prātā viens – tikai tad, ja mēs vienoti – latvieši, kā arī citu tautību pārstāvji, kas dzīvo Baltijas jūras krastā, – skaidri un gaiši teiksim: mūs var spiest, mūs var liekt, mūs nevar iedzīt atpakaļ tur, kur mēs bijām, tajā dziļajā miegā.”
Fragments no mākslinieces Džemmas Skulmes runas: “Mēs nezinām, kāda stunda mūs sagaida, bet Lietuva – mēs esam ar tevi tavā grūtajā stundā. Ir noticis, ko ar savu pieredzi varējām paredzēt, bet kam mēs negribējām ticēt.
Trako pataloģija, ārprāts un fanātisms, gatavs savā agonijā sev visapkārt visu iznīcināt.
Tie, kuriem ir sirmas, galvas, jau to visu pazīst. Var teikt – atkārtojas otrreizēja Lietuvas okupācija.
Latvijas tauta, tu, kas še’ stāvi, nākusi no brīvas gribas, brīvības slāpēs, dusmās un pazemojumā, vēl arvien pazemotāju nicināta un nīstama, šodien tu esi nākusi nevis rēkt un aurot – nē, to mēs nekad neesam mācējuši. Mēs meklējam vārdus, un tie sakņojas tautas dziesmā. Mēs dziedam un mēs ticam, ka dziesma mūs pasargās. Mēs meklējam no jauna lūgsnai vārdus, kuru viņi ir pavēlējuši aizmirst.”
Līdzās Kārkluvalka attēliem “Talsu Vēstu” 15. janvāra numurā tika publicēts fragments no Anatolija Gorbunova runas:
”Ko mēs esam noziegušies, ka mums atkal jāpulcējas šeit Daugavmalā, lai apliecinātu sevi, lai apliecinātu savu vēlmi veidot savu valsti. Katrai tautai šīs tiesības ir dotas, un katra tauta ir tiesīga veidot savu valsti. Un tāpēc visi pārmetumi par to, ka mēs pēc 4. maija Deklarācijas esam rīkojušies prettiesiski, neprātīgi vai kā citādi, tas viss liecina, ka nav saprasta elementāra, pati elementārākā tautas vēlme, lai viņai būtu sava valsts un lai šo valsti veidotu viņa pati, un lai šī valsts viņu aizsargātu. Pēc visa jūtam, ka Latvijas Republikas sabiedrībā ir zināmā mērā sašķēlusies. Atskan prasības pēc valdības un parlamenta demisijas, ir citas asas kritiskas piezīmes un ultimāti. Es neizslēdzu iespēju, ka mūsu republikas iedzīvotāju dažādām grupām var būt dažāda attieksme pret mūsu valdību, mūsu parlamentu un var būt pat ultimatīvas prasības.
Bet pats galvenais ir, kā šīs prasības realizēt! Vai realizēt demokrātiski, vai realizēt vardarbīgi ar militāra spēka pielietošanu.
Var būt dažāda attieksme pret atsevišķiem parlamentāriešiem vai valdības locekļiem, bet padomāsim par vienu, pirmkārt par mūsu valdības vadītāju. Es domāju, ka mūsu valdības vadītājs mums nerada šaubas, ka viņš tieši ar savu darbību un konstruktīvu rīcību darījis, ko spējis. Tāpēc es gribu griezties pie Latvijas iedzīvotājiem ar lūgumu un ieteikumu, ka mums šodien nav jāmaina mūsu Latvijas Republikas valdības vadītājs. Taisni otrādi, mums ir jāizsaka viņam pats lielākais atbalsts.
Mēs vienmēr varam izskatīt valdības jautājumus, bet izskatīt to demokrātiskā ceļā pat tad, ja mums ir jāveido koalīcijas valdība. Tāpēc es aicinu gan tautu, gan parlamentu izmantot pēdējās šā demokrātiskā ceļa iespējas atteikties ko konfrontācijas, lai konfrontācija nenotiku, bet lai notiku dialogs. Es palikšu savā vietā tik ilgi, kamēr to vēlēsies mūsu parlaments.”
“Kas lapiņās bija rakstīts, nav zināms, jo neviens tāpat nelasīja. Droši vien aicināja sanākušos “attapties” un “nākt pie prāta”,” saka Kārkluvalks.
Epizodi ar lapiņu izkaisīšanu fotogrāfa kolēģi aprakstīja arī pēc divām dienām iznākušajā “Talsu Vēstu” numurā: “Neizdevās armijas vīriem iecerētais, pat saltais vējš bija mūsu pusē un lielum lielo daļu kaisīto lapiņu aiznesa sānis. Rīgas puikas, uz jumtiem sakāpuši, tūdaļ izmēģināja, kā šīs lapeles deg.”
“Pēc vairākām dienām Imantu Skuju nobildēju spēlējam cilvēkiem liepu alejā pie Ministru Padomes,” dokumentālista nejaušību komentē Kārkluvalks.
Pie Ministru Padomes
“Foto to ir grūti saskatīt, bet uz plakāta bija rakstīts, ka PSRS karaspēks no Latvijas jāizved līdz 31. janvārim,” precizē Kārkluvalks.
“Šī ir otra bilde ar muzikantu Skuju, ko pirms vairākām dienām nofotografēju blakus Imantam Kokaram Daugavmalā,” saka Kārkluvalks.
Nejauša garāmgājēja vēro pie koka piestiprināto paziņojumu pretī Ministru Padomei, attēlā fiksēto komentē fotogrāfs.
Atradās entuziasti, kas ziedus izkārtoja šādā formā, atceras Kārkluvalks. Brīvības pieminekļa pakājē līdzās bojā gājušā Roberta Mūrnieka piemiņas zīmei stāv plakāts par Lietuvā bojāgājušajiem, ko pirms piecām dienām tautas manifestācijā Daugavmalā rokās turēja ielu muzikants Imants Skuja.
Doma laukums
“Lai nokļūtu līdz Radio durvīm, cilvēkiem bija jāiet cauri labirintiem,” atminas Kārkluvalks
“Ļoti mierīga atmosfēra, lampas gaisma apstaro māsiņu. Tur bija kontrastējošs miers un klusums, salīdzinot ar to, kas darījās ārā. Pēc pāris dienām pa televizoru stāstīja par apšaudi,” to dienu notikumu rekonstruē Kārkluvalks.
“Nedaudz redzams, ka objektīvs bija norasojis – baznīcā bija mitrs gaiss, cenšoties aukstās telpas piesildīt,” stāsta fotogrāfs.
“Kā redzams uzrakstā – te glabājās priekšmeti, kas būtu nepieciešami viegli un smagi ievainotajiem,” saka Kārkluvalks.
Zviedru vārti
“Priekšā vārtiem bija novietota mašīna, lai nevarētu tikt iekšā Vecrīgā. Lai to nobildētu, biju uzkāpis uz mašīnas jumta – labajā stūrī auto var nedaudz redzēt,” paskaidro fotogrāfs.
Zaķusala
“Mūzika Zaķusalā izklaidēja nogurušos. Spēlēja jautras melodijas – cik ilgi skumsi, vajag arī kādu jautrāku ritmu,” atceras fotogrāfs.
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2021. gada 17. janvārī.