Ārpus leģendām, Latvijas karogs pirmo reizi minēts atskaņu hronikā – 13. gadsimta beigās no Cēsīm un Rīgu nācis karavīru pulks ar sarkanu karogu, kam vidū balta josla. “tas letu karogs ir patiess”, rakstīts hronikā.
Tieši balstoties uz atskaņu hroniku, arī tapa pirmie karogi. Piemēram, Latvijas karogs, kas izšūts 1916. gadā. Karoga idejas autors ir skolotājs Jānis Lapiņš. Šis karogs gan ir papildināts – ar sauli, kas atgādina strēlnieku nozīmīti.
Sarkanbaltsarkanais kļuva arvien populārāks – to lietoja strēlnieki, Latgales kongresā, 1917. gada demonstrācijās. Tolaik sarkanā krāsa bija katra savā tonī un svītru proporcijas dažādas, turklāt katrs karogu papildināja ar to, kas vien ienāca prātā.
“Jau 1917. gadā karogā ne tikai sauli lika – lika sirdi, zobenu, dažādus uzrakstus. Bet virsroku ņēma viedoklis, ka karogam jābūt vienkāršam, bez dažādiem simboliem,” pastāstīja Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks Tālis Vigo Pumpuriņš.
Kādam jābūt Latvijas karogam, likumā pirmo reizi pateikts 1921. gadā
“Tolaik referents bija Marģers Skujenieks, un viņš par karogu teica – tas jau zināms no atskaņu hronikas, un neatkarības karu laikā ir plaši lietots, un tur pilnīgi nekādu diskusiju nebija,” klāstīja Tālis Vigo Pumpuriņš.
Padomju okupācijas laikā sarkanbaltsarkanie karogi kopā ar trimdiniekiem pārceļoja uz ārzemēm, bet tie, kas palika Latvijā, tika slēpti, kur nu kurais. Bet jau 1988. gadā ar LPSR augstākās padomes prezidija dekrētu sarkanbaltsarkanais karogs Latvijā sāk atgūt savu vietu un lomu.
Tagad Prezidenta pilī, robežšķērsošanas vietās un daudz kur citur karogam jāplīvo pastāvīgi. Bet katrs no mums savas valsts karogu ar cieņu drīkst brīvi lietot savos godos un svinībās.
