“Mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un izauklētu Latvijas laimi.” Šie Latvijas pirmā ārlietu ministra Meierovica vārdi šodien atbalsojas simboliskajā datumā, kas reizē iezīmē Latvijas proklamēšanas simtgades noslēdzošo posmu.
Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī jauniegūtā valsts bija jāaizstāv ne vien kaujas laukā Latvijas brīvības cīņās, bet arī Eiropas lielvalstu diplomātiskajos kuluāros.
Sākotnējie panākumi Latvijas de facto atzīšanā atdūrās pret Antantes lielvalstu skepsi un nogaidošo reakciju, sekojot vētrainajai pilsoņu kara gaitai Krievijā. Likmes nevarēja būt vēl augstākas – starptautiskā atzīšana sniegtu apliecinājumu par Latviju kā pilnībā neatkarīgu valsti, kas varētu veidot līdztiesīgas attiecības ar citām valstīm.
Pēc sākotnējām neveiksmēm Parīzes miera konferencē un klauvēšanā pie jaunizveidotās Tautu Savienības durvīm, šo iespēju pavēra Sabiedroto Valstu Augstākā padome.
1920. gada izskaņā Meierovics apmeklēja Eiropas lielvalstu galvaspilsētas, joprojām atduroties pret daudzu Vakareiropas politiķu šaubām, līdz visbeidzot lūzuma punkts tika panākts Parīzē.
Tur 1921. gada 24. janvārī bija paredzēts sanākt Sabiedroto Augstākajai padomei ar Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas delegāciju dalību. Īsi pirms tam šo valstu, kā arī citu tā laika diplomātijas citadelē Parīzē rezidējošo valstu pārstāvjiem tika nosūtīts lūgums atzīt Latvijas valstiskumu.
Pēc vairāku dienu neskaidrības, kad ārlietu ministrs jau grasījās atgriezties Rīgā, Latvijas pārstāvniecībā Parīzē atskanēja telefona zvans no Francijas Ārlietu ministrijas ar vairākus gadus gaidīto ziņu – Augstākā padome atzinusi Latviju de iure.
Pirmo piecu valstu lēmumus drīz vien atbalsojās visā pasaulē, un Latvijas vēsturē 26. janvāris tika ierakstīts līdzās 18. novembrim, papildinot to ar starptautisko likumu atziņu – Latvija kļūst par pilntiesīgu biedru starptautiskajā saimē. Tās neatkarība ir neatsaucama un pastāvīga.
Tikai caur starptautisku atzīšanu varēja cerēt uz neatkarības stabilitāti un vietu starptautiskajā sabiedrībā, uzsvēra Jēkabsons.
“Tas tiek panākts ļoti sarežģītā, smagā diplomātiskā cīņā, runājot, sēžot pie rakstāmgaldiem, prasoties uz audiencēm, mēģinot pārliecināt un tā tālāk,” stāstīja Jēkabsons.
“Šo diplomātisko cīņu personiski vada ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, kurš arī 26. janvārī pirms simt gadiem personiski saņem šo paziņojumu, ka Antantes valstu – bijušo Pirmā pasaules kara sabiedroto lielvalstu – Augstākā padome
Parīzē tomēr ir negaidīti izšķīrusies atzīt Latvijas, Igaunijas un arī Gruzijas demokrātisko republiku de iure.
Gruzijai gan tas neatkarību neglābs, jo pēc divām nedēļām viņus būtībā iznīcinās padomju Krievija. Bet Latvija šajā brīdī iegūst atzīšanu, kas ļauj pilnvērtīgi iekļauties starptautiskajā sabiedrībā, slēgt līgumus, būt pilnvērtīgam spēlētājam starptautiskajās attiecībās 20 gadus līdz pat Otrajam pasaules karam,” starptautiskās atzīšanas nozīmi skaidroja vēsturnieks.
Valsts prezidenta kanceleja vēsturisko notikumu godinās ar vairākām aktivitātēm, tostarp svinīgu tiešsaistes pasākumu ar Valsts prezidenta un ārlietu ministra uzrunām, kā arī apsveikumiem no Francijas, Itālijas, Beļģijas, Lielbritānijas un Japānas līderiem. Pasākums no pulksten 14.00 līdz 15.00 tiešraidē būs skatāms LSM.lv latviešu un angļu valodā.
