19. gadsimta 70. gados Savienoto Valstu ziemeļi piedzīvo nebijušu industrializācijas bumu, un tā galvenais centrs ir Ņujorka. Pilsēta plešas plašumā un briest bagātībā. Kā jau tas mēdz notikt, nauda meklē sev pielietojumu dažādās dzīves sfērās, tai skaitā mākslā.
Un viena no izklaidēm, kurā sabiedrības krējums visai labprāt iegulda peļņas pārpalikumu, ir opera.
Viens operteātris ar savu mecenātu biedrību Ņujorkā pastāv jau kopš 19. gadsimta 50. gadiem; tur pulcējas pilsētnieku "labākās ģimenes", kuras nepavisam negrib šai prestižajā klubā uzņemt kādus nesen pie bagātības tikušos "jaunos amerikāņus". Tad nu šie homini novi, jaunbagātnieki, starp kuriem ir Morgani, Rūzvelti, Astori un Vanderbilti, 1880. gadā izveido savu organizāciju un nodēvē to par Metropoles operas asociāciju – angliski "Metropolitan Opera Association". Daži gadi paiet sagatavošanās darbos, bet 1883. gada 22. oktobrī priekškars pirmo reizi veras jaunajā Metropolitena operteātrī.
Pirmajā vakarā izskan Šarla Guno opera "Fausts". No Vecās pasaules nākas importēt ne tikai repertuāru, bet arī izpildītājus. Iesākumā teātra līdzekļi ir visai ierobežoti, tātad dārgos itāļu un franču solistus nevar atļauties, nākas iztikt ar otrā un trešā ešelona vācu ansambli. Tāda diezgan viduvēja eksistence turpinās līdz pat 1892. gadam, kad teātra ēku izposta ugunsgrēks. Namu atjauno un teātra vadību uztic direktoram Morisam Grou. Līdz ar viņa stāšanos amatā sākas pirmais Metropolitena uzplaukuma periods, kas operteātra vēsturē ieguvis "Zelta laikmeta" nosaukumu. Beidzot uz Metropolitena dēļiem kāpj sava laika pirmā lieluma operas zvaigznes: Lilija Lēmane, Liliāna Nordika, Emma Īmza, Sofija Skalki, Viktors Morels un citi. Vaiņagojot šo virkni, 1903. gada 23. novembrī Hercoga lomā operā Rigoleto uz Metropolitena skatuves debitē viens no visu laiku izcilākajiem tenoriem – Enriko Karūzo.
Karūzo veselus 17 gadus ir Metropolitena operteātra vadošais tenors. Viņa laiks operā sakrīt ar direktora Džulio Gati-Kazacas 25 gadus ilgušo vadības posmu, kas ieguvis Metropolitena "Sudraba laikmeta" vārdu. Pie operteātra galvenā diriģenta pults šai laikā stājas meistari, kuru vārdi tālu pārskan viņu laika robežas: komponists un diriģents Gustavs Mālers, viņam seko Arutro Toskanīni, kurš nereti tiek dēvēts par visu laiku un visu tautu izcilāko diriģentu, diženais itāļu belkanto operas interprets Tulio Serafins un Vāgnera mūzikas lietpratējs Arturs Bodanckis.
Arī vēlākajos laikos, kuri nav ieguvuši ar dārgmetālu mirdzumu apveltītus nosaukumus, Metropolitena skatuve pulcē izcilus vārdus.
Šeit dziedājuši Marija Kallasa, Renāta Tebaldi, Džoana Sazerlenda, Elizabete Švarckopfa, Viktorija de los Anhelesa, Monserrata Kabaljē, Mario del Monako, Franko Korelli, Nikolajs Geda, Džons Vikerss, lai nosaucam tikai pašus spilgtākos skatuves vārdus. Tas pats sakāms par diriģentiem: Dimitrijs Mitropuls, Pjers Montē, Ēriks Leinsdorfs, Fricis Reiners, Karls Bēms, Valerijs Gergijevs, Herberts fon Karajans.
