19. gadsimta otrajā pusē Ķīnā valdošā Cinu dinastija bija spiesta izmisīgi cīnīties par savu eksistenci.
Vairākus gadsimtus Ķīna bija sevi uzskatījusi par pašpietiekamu pasauli, kurai ārvalstu barbari nav nedz bīstami, nedz nepieciešami.
Sāpīga atmoda no šīs snaudas pienāca līdz ar tā dēvētajiem Opija kariem, kuros briti un francūži ātri pārliecināja ķīniešus par savu pārākumu. Nepieciešamība reformēt valsti un armiju bija nepārprotama, tomēr ātri iekustināt milzīgo impēriju radikālām pārmaiņām nebija iespējams, un ārējais spiediens pieauga straujāk, nekā Pekinas galms spēja reaģēt.
20. gadsimta sākumā Ķīna bija faktiski puskoloniāla valsts, kuras teritorijā kaimiņu lielvalstis izcīnīja savstarpējos karus, daudz neuztraucoties par tās suverenitāti. Konservatīvā muižniecība reformām pretojās, savukārt izglītotākajos slāņos un arī armijā arvien noteiktāk iesakņojās radikālu pārmaiņu idejas. Un pat ķīniešu zemnieku masas, kuras pagātnē bija pārliecinātās par imperatora varas dievišķo raksturu, arvien vairāk zaudēja šo pārliecību, ko veicināja arī vairākas dabas katastrofas, prasīdamas desmitiem un pat simtiem tūkstošu dzīvību.
Var teikt, ka revolūcijas degvielas Cinu impērijā bija uzkrājies pietiekamā daudzumā, un vajadzēja tikai vienu dzirksteli, lai notiktu vispārējs uzliesmojums.
Liktenīgā dzirkstele tiešā nozīmē paspruka 1911. oktobrī Učanas pilsētā Hubejas provincē.
Učana bija viena no vietām, kurās koncentrējās Ķīnas militārā industrija un bija izvietoti lieli armijas spēki. Jaunā, reformētā armija bija impērijas lielākā cerība, taču faktiski izrādījās tās kapracis – armijā iestājās radikāli noskaņotie intelektuāļi, un pārvērta to par revolūcijas perēkli.
Vienai šādai nelegālai grupai Učanā citstarp bija savs pagrīdes sprāgstvielu cehs, kurā 1911. gada 10. oktobrī notika neparedzēta eksplozija. Saprotot, ka policijas izmeklēšana ātri vien viņus atmaskos, grupas dalībnieki uzsāka savās armijas daļās dumpi, kas izplatījās ar negaidītu straujumu.
Kā tas mēdz gadīties, galvenie revolucionārās kustības vadoņi nebūt nebija gatavi šim pavērsienam. Galvenais kustības "Revolucionārā alianse" ideologs Suņs Jatsens tobrīd nemaz nebija Ķīnā – viņš apceļoja Savienotās Valstis, vākdams ziedojumus ķīniešu emigrantiem. Viņa galvenais sāncensis Huaņs Sins gatavoja sacelšanos citā Ķīnas daļā. Tā nu revolucionāriem trūka pietiekami ietekmīga un pieredzējuša līdera. Par tādu tika izraudzīts liberāli noskaņotais ģenerālis Li Juaņhuns, kurš gan pats par šo ampluā nebūt nebija sajūsmā. Revolucionārie virsnieki, ieradušies ģenerāļa mājās, labu laiku viņu izmeklējās, līdz atrada… laulātās draudzenes pagultē.
Burtiski ar pistoli pie deniņiem ģenerālis piekrita sekot saviem apakšniekiem, bet jau pēc laiciņa tīri labi iejutās savā lomā un vēlāk pat divas reizes ieņēma Ķīnas Republikas prezidenta posteni.
Pekinas galms reaģēja uz notikumiem valsts dienvidos nepiedodami gausi. Viņi to uztvēra kā kārtējo sacelšanos, ar kuru drīz tiks galā.
Kad provincēs cita pēc citas sāka rasties vietējās revolucionārās pašvaldības, kuras atteicās pakļauties Pekinai un zvērēja uzticību jaunajai republikas valdībai, un kad 1912. gada 1. janvārī Nankinā tika svinīgi pasludināta Ķīnas Republika, bija jau par vēlu.
Imperatora armijas ģenerāļi nebija gatavi aizstāvēt monarhiju pilsoņu karā, un jau tajā pašā 1912. gadā imperatore atraitne Longju parakstīja ediktu par sava mazgadīgā dēla imperatora Puji atteikšanos no troņa.
Tā noslēdzās divus tūkstošus gadu ilgā Ķīnas Impērijas vēsture.
Valsti gaidīja vēl vairākas desmitgades juku un ārvalstu okupācijas, kas galu galā noslēdzās ar komunistu nākšanu pie varas.
