Zināmais nezināmajā

Nobela prēmija ekonomikā piešķirta par nabadzības izskaušanu veicinošiem pētījumiem

Zināmais nezināmajā

Dodamies uz Moricsalu - unikālu dabas retumu krātuvi

Paliatīvā aprūpe: tā nav tikai neārstējamu cilvēku vajadzība

Rūpes par nedziedināmi slimajiem Latvijas teritorijā. Vēsturisks skatījums

Rūpes par nedziedināmi slimiem un garīgi slimiem cilvēkiem izrādītas jau izsenis. Kādreiz tas bija vairāk garīdznieku un baznīcas kalpotāju uzdevums. Arī mūsdienu Indijā, kur mēdz uzliesmot dažādas lipīgas slimības, baznīcas kalpotāji ir tie, kas rūpējas, lai cilvēks nomirtu ar godu un cieņu.

“Latvijas teritorijā Livonijas laikā dažādi ordeņi, dažādas baznīcas institūcijas rūpējas par nespējniekiem, par slimiem cilvēkiem. Tas tieši ir šis kalpošanas veids. Veikt dažādus žēlsirdības darbus bija viens no viņa primārajiem uzdevumiem,” tā Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce.

“Māsām pašām ir jādod nabagiem ēdiens un zāles, jāizturas pret tiem ar žēlsirdību un maigumu, cieņu un dievišķumu, pat pret tādiem, kuri ir ļauni un nepatīkami.

Ar lielu apzinīgumu māsām ir jākalpo slimniekiem un nabagiem, kuri izraisa viņās riebumu. Šādā veidā māsām tiek dota iespēja pārdzīvot lielākas ciešanas,”

tā ir teikts priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības regulā, un šīs māsas 18. un 19. gadsimtā darbojās arī Latgalē.

Bet jau vairākus gadsimtus iepriekš Latvijas teritorijā darbojās iestādes, kur palīdzēja smagi slimajiem. Dokumentos kā pirmā šāda iestāde mūsu teritorijā ir minēts Svētā Jura hospitālis, kas tika nodibināts 1220. gadā. Tajā ir ārstēti arī lepras slimnieki. Pagātnē rūpes par smagi slimajiem uzņēmās klosteru kalpotāji, tādējādi praktiskā veidā veicot žēlsirdības darbus.

“Savukārt pēc reformācijas, ja runājam par mūsdienu Latgales teritoriju, tad,

sākot ar 17. gadsimtu, pirmie slimnieku aprūpētāji, cilvēki ar zināšanām, pieredzi, kuri veido kaut ko tādu, ko mūsdienās varētu saukt par savdabīgām slimnīcām, ir jezuītu ordenis,” turpina Runce.

Vēl mazliet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē, Baltijas teritorijā luteriskā baznīca strauji uzsāk savu diakonijas kalpošanas darbu un ar tam laikam modernām metodēm veido dažādas dziednīcas un projektus, kas ir veltīti nedziedināmi slimu un garīgi slimu cilvēku aprūpei.

Mainoties laikam, mainās arī izpratne un uzskati, kas ir nedziedināmi slimi cilvēki, kuriem jāsaņem aprūpe.

“Tas ir atkarīgs no gadsimta un situācijas, piemēram, ja skatāmies 17. gadsimtā - visā bijušajā Livonijas teritorijā bija lieli mēra epidēmijas uzliesmojumi, un tad dažādās hronikās, dažādās liecībās atrodams, ka, piemēram, tie paši jezuītu tēvi ir gājuši un aprūpējuši slimniekus, un mēģinājuši mācīt un izglītot par higiēnu,” stāsta Runce.

Pētniece norāda, ka

19. gadsimtā, kad jau medicīnas zinātne attīstās daudz efektīvāk un labāk, jautājums par mentālo veselību arī kļūst ļoti aktuāls, tad attīstās arī ideja par kalpošanu tieši garīgi slimiem cilvēkiem.

“Tas ir viens no tādiem, cik es esmu saskārusies, luteriskās baznīcas kalpošanas veidiem, ko viņi izvēlas,” atzīst Runce.

Var minēt arī konkrētu piemēru. Jelgavas Svētā Jāņa draudzes mācītājs Ludvigs Katerfelds 19. gadsimta beigās atklāj iestādi, kā toreiz teica, plānprātīgiem, epileptiķiem un dumjiem, nosaucot šo iestādi par “Taboru”. Katerfelds arī bija šīs iestādes pirmais direktors, un tagad tā ir zināma kā Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca "Ģintermuiža".

Savukārt, runājot par garīdzniecības attieksmi pret garīgi slimajiem, Runce min kādu senāku piemēru.

“Piemēram, 17. gadsimtā bija tāds luteriskās teoloģijas virziens, ko sauca par luterisko ortodoksiju, un viens no plašāk pazīstamākajiem personāžiem no Latvijas kultūras vēstures, ko arī ļoti labi atceramies no filmas par velna kalpiem, ir Hermanis Samsons. Viņš savos sprediķos tieši aprakstījis grūtsirdību kā tādu ļaunā gara uzbrukumu. Tur bija tādas, es teiktu, 17. gadsimtam diezgan modernas zināšanas, viņš ir mēģinājis analizēt, izmantojot medicīniskās zināšanas,” iepazīstina Runce.

Tiesa, garīdznieks uzskatījis, ka galvenais cēlonis, kas attīsta grūtsirdību, ir nevis psihiska saslimšana, bet ļaunā gara uzbrukums. Ļaunais gars cilvēku ir kārdinājis, un tas novedis līdz tai melanholijai un psihiskajai saslimšanai.

“Kas attiecas uz tiem, kurus pārņēmusi melanholija un kuru domas nesaskan ar īstenību, bet balstās uz tīru izdomu un fantāziju, tie jāpažēlo un jāatstāj nesodīti, jo melanholija un fantazēšana nav netikums, bet sirds un galvas slimība,” tā 1626. gadā savā sprediķī teica pedagogs un teologs superintendants Hermanis Samsons.

Tolaik kā neārstējama slimību bija arī lepra, ko sauc arī par Dieva nolādēto slimību, un lepras slimniekus uzskatīja par nešķīstiem cilvēkiem, bet arī leprozorijos, kur šie nelaimīgie uzturējās, viņus kopa klostera māsas vai brāļi.

“Piemēram, ja skatāmies Eiropā, kad bija viduslaikos lepras uzliesmojumi, viena pieeja bija, ka izglītoja cilvēkus par higiēnu. Tad bieži izglītotie, kas bija garīdzniecība vai klostera ļaudis, mācīja par to, kas tas ir un kā no tā izvairīties. Vai ko darīt, ja tas ir noticis," bilst Runce.

Tāpat visai bieži klosteros vai pie klosteriem bijušas telpas, kur klostera cilvēki gāja un savu zināšanu vai savu spēju ietvaros mēģināja fiziski palīdzēt saslimušajiem.

"Protams, izārstēt cilvēkus nevarēja, bet bija īsais brīdis, kad viņi mēģināja atvieglot ciešanas šajā pasaulē, ko mēs principā redzam ļoti daudz arī 70. - 80. gados māsas Terēzes kalpojumā Indijā. Viņiem aizvien ir vietas, kur uzliesmo dažādas slimības un lipīgas slimības. Tai skaitā arī lepra. Un viņi jau neko nevar darīt, ja tā slimība ir tik ielaista, ka ir neārstējama, viņi vienkārši rūpējas, lai tas cilvēks mirtu ar godu un cieņu. Tas visai bieži ir tas, ko baznīca spēj izdarīt," atzīst Runce.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti