Pētnieks: Īdēšanas vietā «mežabrāļu» stāstus var izmantot nacionālās identitātes veidošanai

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība okupēja gandrīz visu Austrumeiropu, taču tik ilgstošas pretošanās cīņas, kādas notika Baltijā un Austrumukrainā, nekur citur nebija.  Tā ir varonīga lapaspuse Latvijas vēsturē, kuru būtu vērts atspoguļot biežāk un izmantot jaunas nacionālās identitātes veidošanai, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Patiesības stunda” atzina Latvijas Universitātes Vēstures katedras pētnieks Zigmārs Turčinskis.

Pētnieks norādīja uz to, ka citās Baltijas valstīs stāsti par nacionālo pretošanās kustību tiek izmantoti jaunas nacionālās identitātes un pašapziņas veidošanai,  bet latviešiem tajos vairāk saklausāms upura naratīvs.

“Var īdēt, ka bijām nodevēji, kas viens otru nodeva, bet var arī stāstīt, kādi bija šie cilvēki, kas izturēja līdz pēdējam,”  teica Turčinskis.

Lai gan Lietuvā mežabrāļu un partizānu kustība bija daudz plašāka nekā Latvijā, arī Latvijā padomju drošības dienesti laika posmā no 1944. līdz 1956. gadam reģistrēja 12 000 bruņotu brīvības cīnītāju, pastāstīja vēsturnieks.

“Latvieši 20. gadsimtā piedzīvoja divus pasaules karus, karoja dažādos karaspēkos un dažādos formastērpos, bet ir tikai divi gadījumi, kad latvieši karoja par savu zemi. Viens - Brīvības cīņas pēc Pirmā pasaules kara, kad izdevās izcīnīt savas valsts neatkarību, un otrs - partizānu cīņas pēc Otrā pasaules kara, kurās tika ciesta sakāve. Tieši tādēļ ir vērts pieminēt šos cilvēkus, kas cīnījās arī bezizejas situācijā,” skaidroja Turčinskis.

Arī režisors Pēteris Krilovs, kura dokumentālās filmas “Uz spēles Latvija” stāsts par režisora tēvu cieši savijas ar Padomju Latvijas čekistu viltīgo spēli pret zviedru-angļu-amerikāņu izlūkdienestiem, atzina, ka pretošanās kustības dalībniekiem piemita slavējama, šobrīd gandrīz nesaprotama pašapziņa un vēlme būt brīviem un patstāvīgiem lēmumu pieņemšanā.

“Mežabrāļu morālā stāja un atttieksme pret dzīvi mums ir gandrīz nesaprotama. Varam to uztvert kā leģendu, kā pasaku – kā gandrīz vai episku satura nesēju,” sacīja Krilovs.

Savukārt tas, kādēļ Baltijas brīvības cīnītāji turpināja acīmredzami bezcerīgo cīņu tik ilgstoši, daļēji skaidrojams ar  ārzemju drošības dienestu neveiksmīgo uzraudzību un sadarbību. Rietumu izlūkdienesti uzturēja mežabrāļos dzīvu cerību tam, ka kaut kad ieradīsies angļu un amerikāņu karaspēks, kas palīdzēs atgūt zaudēto neatkarību. Turklāt arī padomju varai bija izdevīgi partizānu vidū iesūtīt savus dubultaģentus, klāstīja Krilovs. 

Piecdesmito gadu sākuma, kad Rietumu izlūkdienesti aptvēra, ka tiek muļķoti, Padomju Savienība vairs nevarēja izmantot savus dubultaģentus, tādēļ 1956. gadā laikrakstā “Cīņa” tika publicēts pēdējais uzsaukums partizāniem iznākt un padoties.  Pec tam 1956. gadā padomju drošības dienestiem padevās aptuveni piecsimt cilvēku, taču bruņoti mežabrāļi no tiem bija vien aptuveni 20. Lielākoties šie cīnītāji bija dzīvojuši pa vienam, vien Kurzemē un Cesvaines pusē atradās daži divu vai trīs cilvēku pulciņi. 

Jau vēstīts, ka izdevniecība "Dienas Grāmata" šogad laidusi klajā Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmatu "Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā”, kurā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece apkopojusi 12 sieviešu stāstus par par mežabrāļu līdzgaitnieču piedzīvoto.

Tāpat latviešu nacionālās pretošanās kustību savā filmā “Segvārds Vientulis” 2014. gadā aktualizējis arī režisors Normunds Pucis, savukārt maijā LTV1 ēterā demonstrēta 2014.gadā pabeigtā režisora Pētera Krilova dokumentālā filma “Uz spēles Latvija”.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti