Pauts, Drāzējs, Mauceklis un Diršs – nevainīgi latviešu uzvārdi. Skaidro Ilmārs Mežs

Mājvārdi un tēvavārdi

Pirms ar likumu latviešu zemniekiem Kurzemē un Vidzemē uzdeva pienākumu izvēlēties un turpmāk lietot uzvārdus, bija ierasts, ka cilvēkus dēvēja kopā ar mājvārdu. "Ja cilvēks dzīvoja Kalniņu mājās, tas bija Kalniņ(u) Jānis, un, ja viņš kā kalps aizgāja pēc 10 gadiem uz Lejiņu mājām, viņš vairs nebija Kalniņ(u) Jānis, viņš tagad bija Lejiņ(u) Jānis," skaidroja Ilmārs Mežs. Tas neradīja nekādu sajukumu, kamēr cilvēki pazina vaigā konkrēto Jāni. "Starp tiem 200–500 cilvēkiem, kas vienā pagastā vai muižā dzīvoja, tas bija pats par sevi saprotams, un nevienam neskaidrību nebija. Taču, ja pie mantojuma rodas jautājums, kurš tad ir kuram dēls?

Jo teorētiski varēja būt vairākas laulības, teiksim, kas katrā reizē noslēgtas ar citu mājvārdu, dažādās vietās."

Patronīmiskie uzvārdi, kas ir seni uzvārdi – tēvavārdi –, latviešu uzvārdu klāstā ienākuši, kad Jāņa, Pētera vai Mārtiņa dēlus sāka saukt Jansons, Pētersons vai Mārtiņsons.

Visus Latvijā dzīvojošo cilvēku 210 000 uzvārdus pētnieks savās grāmatās nav iekļāvis – jo mērķis bija apzināt visus latviešu vēsturiskos uzvārdus, kas ir veidojušies Latvijā. Iekļauti ir pēc iespējas visi vietējie latviešu uzvārdi, pat ja tā reizēm neizklausās. "Tomēr fokusējāmies uz vēsturisko materiālu jeb Latvijā radītiem uzvārdiem," stāstīja Mežs, uzsverot, ka padomju laikos iebraukušo uzvārdi grāmatās nav atrodami. "Nav arī visu ebreju uzvārdu vai krievu uzvārdu, kas bija jau cara valdības laikā iebraukuši. To atstāju nākošajiem pētniekiem, tāpēc virsrakstā tomēr ir "latviešu uzvārdi". Kaut kur strīpu vajadzēja novilkt."

Vai "sliktie" vācieši paņirgājās?

Dzīvs, tomēr maz ticams ir mīts par to, ka neglītos un reizēm pat rupjos uzvārdus latvieši būtu dabūjuši, jo kungs par saviem kalpiem paņirgājies. To pētnieks apstrīd. "Ļoti reti kad varētu būt tāda situācija, ka kaut kādi sliktie muižnieki būtu kaut ko uzspieduši. Reizēm tie varētu būt bijuši rakstveži, skrīveri, kas reizēm ir ar smīniņu darbojušies, bet pārsvarā cilvēki savus uzvārdus izvēlējās paši. Protams, ka nevienu vairs nevaram nointervēt, jo tas noticis pirms 200 gadiem, bet spriest var pēc tā, ka vienam un tam pašam rakstvedim muižā bijušas, piemēram, 10 vai 20 sievietes, no kurām jaunām meitenēm viņš ir ielicis skaistu uzvārdu Magone, Tulpe, Puķīte, Roze utt., bet kādai kundzei, kas varbūt nebija tik pievilcīga un smaidīga pret viņu, iedevis uzvārdu Nātre. Vairums no nepiedienīgajiem uzvārdiem, kas mums šodien liekas dīvaini, pirms 200 vai Latgales gadījumā pat 400–500 gadiem bija normāli vārdi, bez rupjām nozīmēm," uzsvēra Ilmārs Mežs.

Uzvārds "Diršs" vai Diršu ciems Rēzeknes apkārtnē vienkārši nozīmē kādu smilgu (lāčauzu) vietējā izloksnē, turklāt arī Lietuvā ir uzvārds "Dirsis", un attiecīgi meita vai sieva – vai nu Dirsīte, vai Dirsiene.

Līdzīgi "nevainīgi" ir arī uzvārdi Pauts, Paušs vai Zilpauts, jo pusē Latvijas izlokšņu olai cita vārda kā tikai pauts pirms 200 gadiem nav bijis. "Vēl mūsdienās esmu saticis kādu vecmāmiņu, kas stāstīja, kā viņa taisa biezpienu: "pīzasit pautu"," atcerējās Mežs. "Kad es tā satrūkos, viņa uzreiz izlaboja sevi: "ūlu, ūlu". Nu viņai pirmais vārds no bērnības ir pauts, nevis ola. Savulaik, rakstot par zemeņu izstādi Jūrmalā, arī varam lasīt senās avīzēs: "daža laba oga ir bijusi krietnā vistas pauta lielumā". Tas ir bijis literārs vārds, pieklājīgs, ko liek avīzēs."

Arī tādi uzvārdi kā "Drāzējs" bijuši pavisam nevainīgi, kuriem nav bijusi cita nozīme, kā, piemēram, "drāzt skalus". "Savukārt Mauceklis ir uzvārds, kura nozīme ir Rūjienas un Mazsalacas apkārtnē muklājā augošs plats grīslis," vārda nozīmi skaidroja uzvārdu zinātājs. "Interesanti, ka uzvārds Taukulis ir atšķirīgi uztverts starp dzimumiem, proti, sievietes parasti negribēja dzīvot ar šo uzvārdu un centās tikt vaļā, vai nu apprecoties, vai kā citādi. Kamēr vīriešiem nav bijis lielu iebildumu palikt tādā "taukainā" uzvārdā."

Ir tādi uzvārdi, kuru nozīmes laika gaitā ir mainījušās, un tāpat arī ir diezgan izlokšņu atšķirību – kas vienā Latvijas pusē nozīmē vienu, citā – nenozīmē neko vai gluži ko citu. "Ir Latvijā latviešu uzvārds Putins, un vecākās latgaļu sievietes joprojām teiks, ka nevis putns atlaidās, bet putins... Līdzīgi es esmu saticis Rucavā gados vecāku pāri, kam es devu lasīt, un viņi nevar salasīt, sakot, "es jau galīgi stulbs esmu palicis". Bet nevis tāpēc, ka muļķis, bet tāpēc, ka tā vienīgā nozīme, kas ir vārdam "stulbs" šajā pusē pirms simt gadiem, ir "akls", "neredzīgs" un vārdam nav nekādas saistības ar prāta spējām."

Sencis – vācu barons, Napoleona kareivis vai holandiešu mūrnieks?

"Vairumam latviešu augšupejošie radi ir latvieši, bet ir daudzi, kuru dzimtas stāstos piefantazēta kāda smalkāka izcelsme, izņemot gadījumus, kur ir jauktas laulības, bet nu tas nav tipiski vairumam latviešu," noskaidrojis Ilmārs Mežs, uzsverot, ka var runāt par vienu trešdaļu vai ceturtdaļu latviešu, kuriem saknes nav latviskas.

"Ir tie dzimtu nostāsti, ka mēs jau neesam tie parastie latviešu zemnieki, mums sencis bija vai nu vācu barons, kam ārlaulībā gadījies bērns, vai kaut kāds franču Napoleona kareivis, vai zviedrs, vai polis.

Vai vēl kādam sencis ir holandiešu mūrnieks, kas būvējis Rastrelli pili. Bieži tā vienkārši ir bijusi mode kaut ko piefantazēt."

Kādam var gadīties sava daļa taisnības, bet deviņos no desmit gadījumiem tā esot vien teika, lai būtu interesantāk un smalkāk. 

Tas, ka cilvēki maina uzvārdus, jo nav apmierināti ar esošo, nav nekas jauns. "Katru gadu maina uzvārdus – tie, kam vienkārši ir pretenzijas pret savu uzvārdu kaut kādu iemeslu dēļ," skaidroja pētnieks. Jā, iespējams, tagad – pēc mums tuvumā esošās ģeopolitiskās situācijas satricinājumiem – pieaudzis arī to skaits, kuri vēlas uzvārdu mainīt. "Cilvēkam tas ir, iespējams, pēdējais piliens. Viņš visu mūžu varēja dzīvot ar savu, teiksim, kāda nezināmā vectētiņa uzvārdu Novikovs, bet nu vairs nevēlas."

Modes uzvārdi

Visos laikos bija ierasti arī "modes" uzvārdi – vai nu ar tiem aizrāvās pats uzvārda licējs, vai atbilstoši laikmetam uzvārdu vēlējās mainīt tā nēsātājs. Tas pats attiecas arī uz personu vārdiem. "Mūsdienās kādi 10–20% no bērnu vārdiem, ko liek, ir angliski vārdi, bieži latviešu transkripcijā, piemēram, Reičela, Raiens, Deivids, Kevins, Eimija, Rainers, Keitija, Braiens, Maikls, Mišela utt.

Tā pati mode – uzdoties par smalkāku, jo latvieši esot atpalikuši un mazliet vecmodīgi, bija arī tiem latviešu zemniekiem, kas pirms 200 gadiem vilka nost savus tautastērpus un izlēma, ka ģērbsies kā pilsētnieki un muižnieki, vienlaikus izvēloties prestižākus uzvārdus, lai izklausītos pēc kungiem.

Kamēr dzīvo muižā, sauc sevi par Kalniņjāni, bet, lai bērni, kas brauks uz pilsētu, uz Rīgu, lai sauc sevi par Johanu Bergu. Tāpat kā daudzi latvieši mūsdienās izvēlas saviem bērniem smalkākus vārdus, tā arī mūsu senči izvēlējās kādreiz sev smalkākus uzvārdus, un reizēm tur ir pat brīnumi, jo tās vācu valodas prasmes mūsdienās liek pasmaidīt, kad ir netulkojams saliktenis no pa pusei latviešu un vācu vārdiem."

Cilvēki gan Latgalē, gan Vidzemes austrumos mēdza arī poliskot savus uzvārdus, arī tas skaitījās "smalkāk", nekā atstāt vienkārši latviski. Arī Kurzemes vidienē un Ziemeļkurzemē vairums latviešu izvēlējās vāciskas nozīmes uzvārdus, un tur ir daudzi pagasti, sākot no Dundagas, ap Kuldīgu, līdz Aizputei un līdz Tukumam, kur daudzos pagastos vairākums vietējo latviešu ir ar vāciskiem uzvārdiem un pat Kalniņu, Bērziņu tur ir maz. "Tā ir tāda pati pieeja, kā šodienas latviešu daļai liek likt angļu versijas vārdus saviem bērniem. Jo taču viņš brauks uz Angliju, un kāda tur Dace vai Ilze – jābūt Reičelai," stāstīja uzvārdu zinātājs.

Ne vienmēr cilvēkiem pirms 200 gadiem bijusi apziņa, ka uzvārds ir kaut kas svarīgs. "Piemēram, valodnieks Jānis Endzelīns, mudinot uz uzvārdu maiņu, uz latviskošanu, rakstīja 1940. gadā: "Jums tagad jāizvēlas uzvārds, tas nav kā uzvalks, ko mēs uz 10 gadiem nopērkam un varam izmest, tas paliek jums un visiem jūsu bērnubērniem, un jums jādomā, ka arī pēc simt gadiem lai jūsu pēcnācēji grib to uzvārdu"," stāstīja Ilmārs Mežs. "Cilvēkiem tad, kad viņiem deva uzvārdus, nebija tās apziņas, ka tas ir kaut kas nopietns. Drīzāk, ka te kaut ko mums "spiež" un liek izvēlēties kaut ko nevajadzīgu. Es esmu visu mūžu nodzīvojis bez uzvārda, visi mani pazīst bez uzvārda un kāpēc man tagad tāds uzvārds vajadzīgs?" Šī attieksme skaidrojama ar kaut ko pretestībai līdzīgu.

"Dažreiz var manīt, ka vai nu cilvēks ir mazliet nenopietns, vai varbūt pat lai bišķiņ ieriebtu saviem kungiem, izvēlas, ja tas tā bija iespējams, sev rupjo uzvārdu.

Veicot pētījumu, mums radās tāda doma, ka zemnieki iedomājās, ka tad kungiem būs grūti, nepatīkami brīži, rupjos uzvārdus lasot. Un tobrīd šie ļaudis nedomāja, ka varbūt bērni pēc 20 gadiem būs baznīcā jāuzsauc un tad man būs jādzird šis nepieklājīgais uzvārds."