Labrīt

Bruņotie spēki dodas palīgā robežsargiem. Stāsta NBS komandieris Leonīds Kalniņš

Labrīt

Krievvalodīgās auditorijas informētība mūsdienās. Vērtē Olga Proskurova

Vai sižeti par neatkarības atgūšanu aizsniedza arī vietējo cittautiešu informatīvo telpu?

Pašapziņas modināšana. Kā PSRS norieta laikā TV ziņas sasniedza vietējos cittautiešus

20. gadsimta 80. gadi televīzijas ziņās ir laiks, kad žurnālisti kļūst arvien brīvāki no padomju ideoloģijas un cenzūras, veido jaunus programmu formātus. Taču, vai šie sižeti, virzot Latvijas neatkarības atgūšanas procesu, tolaik aizsniedza arī vietējo cittautiešu informatīvo telpu?

Pēc vairāk nekā mēneša, 4. maijā, apritēs 30 gadu, kopš Augstākā Padome nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Gaidot šo gadadienu, Latvijas Radio stāsta par mediju lomu ceļā uz brīvību. Šoreiz stāsts par Latvijas Televīzijas ziņām krievu valodā.

Aleksandrs Mirļins, sākotnēji laikrakstu žurnālists, 1982. gadā sāka darboties Latvijas Televīzijā un veidoja sižetus integrācijas raidījumam ‘’Valoda tuvina’’. Savukārt 1986. gadā sāka ārštatā strādāt un veidot materiālus, kā arī tulkot sižetus ziņu raidījumam krievu valodā.

Krievvalodīgajai auditorijai Latvijā ir tiesības būt informētai. Saruna ar eksperti Proskurovu

"Patiesībā ziņas krievu valodā ir bijis vēl viens produkts, ko veidoja "Panorāmas" žurnālisti, tāpēc ka tolaik, domāju, lielākajai daļai no žurnālistiem bija diezgan skaidrs, ka izpratne un zināšanas par notiekošo varētu atšķirties atkarībā no lietojamās valodas dažādās auditorijās un ģimenēs," atminas Mirļins.

"Panorāma" tolaik bija pusstundu gara, bet ziņas krievu valodā - 15 minūtes pirms plkst. 19.00 un pirms plkst. 21.00. Pirms raidījuma redaktoriem Galvenās literatūras pārvaldei jeb "glavļitam" nācās sagatavot dokumentu ar visiem tekstiem, ko sauca par "ētera mapīti". Proti, arī ziņas krievu valodā cenzēja.

"Raidījums nevarēja iet ēterā, ja uz tās ētera mapītes nebija "glavļita" spiedoga, taču tur varēja tekstu ļoti aptuveni uzrakstīt. Principā cenzori vadījās no tādas melnas grāmatas, kur pa punktiem norādīts, ko var un ko nevar stāstīt un rādīt medijos. Vispirms bija stratēģiski ierobežojumi - nevar video un foto fiksēt no augstuma, lai redzētu panorāmas skatus. Savukārt politiska satura aizliegumi bija balstīti uz brīvvalsts noliegumu. Nedrīkstēja minēt brīvvalsts laika politiskās personas, daļu rakstnieku un mākslinieku, kā arī atsevišķus notikumus. Tad, kad sākās strauja politiskās dzīves attīstība, tad ‘"glavļitam" taču nebija vēl sarakstā tas, ka nevar pieminēt Tautas fronti vai nedrīkst pieminēt Latvijas neatkarību. Es domāju cenzori nevarēja tikt līdzi tām pārmaiņām un tās institūcijas vara pamazām sāka pazust," skaidro Mirļins.

Tagad žurnālists secina, ka lielākais kritiķis un cenzors dažkārt bija pati sabiedrība.

Ziņu veidotāju redakcijas telefonu numuri bija pieejami skatītājiem, kas pēc raidījumiem garās sarunās regulāri sniedza savu vērtējumu.

"Mēs joprojām bijām padomju sociālistiskajā republikā, bet 1988. gadā, kad mūsu Jānis Ķipurs kļuva par ziemas olimpisko čempionu bobslejā, tad skaidrs, ka mēs - krievu ziņas, "Panorāma" un laikraksti Ķipuru dēvējām par Latvijas sportistu, kurš pārstāv Latviju. Un sižetā ir stāsts par to, bet pašiem taču bildes nav, ir tikai pieejams tas video, ko Maskavas televīzija tur filmē. Bet tur Ķipurs uz pjedestāla ar PSRS karogu. Tad ir divu veidu zvani – vieni prasa "kāpēc jūs viņu saucat par Latvijas sportistu, jo viņš taču ir no PSRS izlases", bet citi zvana un prasa "kāpēc jūs rādāt sportistu ar to sarkano karogu, viņš taču ir no Latvijas." Tā kā es teiktu, ka tie aizliegumi no tā laika varas diezgan ātri zaudēja savu spēku, bet kontrole bija no iedzīvotāju puses. Un ņemot vērā, ka liela daļa iedzīvotāju tā laika procesos orientējās bez izpratnes par vēsturiskiem notikumiem, tad es domāju, ka ziņām krievu valodā tobrīd bija ļoti liela nozīme," skaidro Mirļins.

Tā laika "Panorāmas" žurnāliste Velta Puriņa stāsta, ka ziņas krievu valodā tapa turpat "Panorāmas" režijā

un krievvalodīgie netika izstumti no pārmaiņu procesa informatīvajā telpā, jo televīzijas ēterā vietējiem cittautiešiem bija iespēja sadzirdēt arī Padomju Savienību kritizējošus sižetus.

""Panorāmā" to ziņu veidotāju, protams, ir daudz vairāk, bet visas svarīgākās ziņas taisot krievu valodā, tās netika kaut kādā veidā interpretētas vai veidotas citādi. Informatīvā telpa bija pietiekami laba, bet pārsvarā kļūda tika pieļauta kaut kur pēc tam, kad tomēr sabiedrība tika saskaldīta savās cerībās, bet atbalsts tolaik bija liels no krievu cilvēkiem arī," norāda Puriņa.

Puriņa stāsta, ka savukārt latviešu ziņu redakcijā pārmaiņu vēstnesis bijis 1987. gadā izveidotais jaunais raidījums ‘’Sestdienas Panorāma’’. Tās uzstādījums bija atskatīties uz nedēļas notikumiem, taču studijā diktora vietā atradās paši žurnālisti. "Mēs vispirms gājām pie programmu direktora, kurš vēl joprojām strādā "Panorāmā" - tas ir Gunārs Dūzis. Viņš atbildēja par programmu un mēs – es, Maija Migla un Eduards Liekne - aizgājām runāt ar Gunāru Dūzi par to, vai šāda lieta būtu iespējama. Galvenais uzstādījums bija, ka mēs veidotu savus komentārus par sabiedriski politiskajām aktualitātēm un jau vairāk no sava žurnālistu skatu punkta rādot arī to, ko ikdienā nevar rādīt. Tieši tajās sestdienās mums groži bija palaisti vaļīgāk, tas bija tas, ko cilvēki runā pie galda, savā ģimenē. Tas virmoja gaisā, ka par to ir jārunā skaļāk – par godīgumu, par tiesiskumu, par okupāciju, par sarkanbaltsarkano karogu," saka Puriņa.

"Panorāmu" kā likums skatījās visa Latvijas PSR valdība un komunistiskā partija,

kas arī neatbalstīja tā dēvēto brīvdomību ziņās, uz ko bija jāreaģē arī medija vadībai.

"Katru pirmdienu apspriedēs pie galvenā redaktora tika norādīts arī uz kļūdām. Es uzskatu, ka tas bija tāds simbolisks akts, lai arī, iespējams, kāds no žurnālistiem to aizrādījumu varēja uztvert ar dusmām un nesapratni, bet ar šīs dienas acīm es saprotu, ka tā bija tikai tāda vārdu nodeva – "nu kā jūs, biedrene Puriņa, to varējāt nezināt....Kur mēs dzīvojam?"; es atbildēju "Latvijā", un sekoja komentārs "Nē, Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, kā jūs varējāt nezināt, kur jūs dzīvojat?". Tā bija nodeva tiem, kas uzrauga televīziju, tiem, kam bija vara atlaist un tā tālāk. Tur acīmredzami bija jau skaidrs, ka varēja uzdrīkstēties vairāk, ka var stāstīt par tiem cilvēkiem, kas atrodas pie varas vai kādu iestāžu vadībā, kuri runā vienu, bet dara citādāk," skaidro Puriņa.

Uzskatāms piemērs tam, ka Padomju Savienības norieta laikā žurnālisti taustīja iespēju robežas, šķiet arī Aleksandra Mirļina stāsts par Lāčplēsi krievu ziņās. Žurnālists atminas, ka 1989. gadā Latvijas Televīzijas ēterā, ziņās krievu valodā bija izdevies ielikt 1930. gada Aleksandra Rusteiķa filmas ‘’Lāčplēsis’’ cīņu fragmentus diskusijā par 11. novembra notikumiem.

Filmas darbība risinās divos laikmetos - mītiskajā pasaulē, kur darbojas Lāčplēsis, Laimdota un Melnais bruņinieks, un 1919. gada Latvijas Brīvības cīņu laikā. "Filmu ne tikai nedrīkstēja rādīt, bet arī pieminēt. Vienkārši kaut kā runājām redakcijā par to, ka tāda filma ir un, ne īpaši cerot uz to, ka tas izdosies, ieplānoju 11. novembrī raidījumu, uz kuru bija aicināti vēsturnieki, lai runātu par Bermonta uzbrukumu. Protams, ka tolaik konteksts šai dienai bija mazliet cits, (...) taču, zinot, ka ir šāda filma un gribēdami to ilustrēt, es, neko necerot, ar puslīdz derīgiem dokumentiem, ko parakstīja "Panorāmas" galvenais redaktors, lūdzu izsniegt filmu ‘’Lāčplēsis’’ no tā laika kino arhīva. Es to filmu aizvedu uz televīziju, un man vaicāja, vai šo filmu visu pārdzīt uz video formātu. Tas bija būtisks jautājums, jo mēs nokopējām visu un parādījām gabalus ziņās krievu valodā, arī "Panorāmā" un pēc pāris dienām televīzijas cilvēki parādīja visu filmu ēterā," stāsta Mirļins.

Abi atmodas laika televīzijas žurnālisti secina, ka atmošanās nevienam nav bijusi dienas jautājums, bet gan process,kas saistīts ar ģimeni, apkārtējo līdzcilvēku loku un arī mediju ieguldījumu abās informatīvajās telpās.

''Pašapziņas modināšanā žurnālistiem bija liela nozīme.

Tāpat liela nozīme bija starptautiskajai žurnālistu solidaritātei attiecībā uz Latvijas brīvību, kā arī cilvēkiem, kas aizstāvēja žurnālistus un iestājās par vārda brīvību. Līdz ar to es uzskatu, ka mēs nevaram žurnālistu ieguldījumu skatīt atrauti no visas tā laika sabiedrības. Žurnālisti un tauta toreiz tiešām bija ciešām saitēm sieti," uzsver Puriņa.

*Latvijas Radio ieraksts tapis sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru. Paldies par atsaucību Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti