Daira Zīle: Savulaik Latvijā bija iecere izveidot jaunu sabiedriskās televīzijas kanālu krievvalodīgajai auditorijai. Igaunijā izdevās šādu kanālu izveidot, un viņi strādā, bet Latvijā - ne. Kādi bija argumenti, kādēļ tas strādā Igaunijā un kādēļ nestrādā pie mums?
Olga Proskurova: Manuprāt, vispirms ir jāatceras 2014. gada konteksts, jo tas laiks, kad notika karstas diskusijas ap jauna televīzijas kanāla izveidi Latvijā, bija laiks pēc Krimas aneksijas. Tā bija izteikta ģeopolitiskas krīzes situācija. Un gan Latvijas, gan Igaunijas valdība saprata, ka krievvalodīgā auditorija ir visai grūti sasniedzama gan ar valsts iekšējiem mediju resursiem, gan ar iekšējiem vēstījumiem. Igaunija spēja izdarīt secinājumus un ielikt pamatus veiksmīgākai komunikācijai ar krievvalodīgo auditoriju - izveidoja televīzijas kanālu ETV+, stiprināja Raadio 4 un sabiedriskā medija portālu krievu valodā. Bet Latvijas politiskā elite toreiz nebija tik tālredzīga. Bez politiskās gribas toreiz nebija iespējams šādu kanālu Latvijā izveidot. Manuprāt, 2014. gada krīze Igaunijai lika parūpēties par to, lai plānveidīgi stiprinātu komunikācijas kanālus ar krievvalodīgo auditoriju. Un viņi tagad izjūt, ka ir izdarījuši pareizi, jo pēdējie dati liecina, ka ETV+ ir būtisks uzticības līmeņa pieaugums, bet viņi uz to strādā jau piekto sezonu. Tas nozīmē, ka tas nav "burvju nūjiņas pieskāriena" jautājums.
Lasi vai klausies par mediju spēju sasniegt cittautiešus PSRS norieta laikā
PSRS norieta laika "Panorāmas" žurnāliste Velta Puriņa stāsta, ka krievvalodīgie netika izstumti no pārmaiņu procesa informatīvajā telpā, jo televīzijas ēterā vietējiem cittautiešiem bija iespēja sadzirdēt arī Padomju Savienību kritizējošus sižetus.Tas bija ļoti nozīmīgi. Vairāk
Kā ir šajā situācijā, kad mēs dzīvojam ārkārtējās situācijas apstākļos saistībā ar Covid-19 izplatīšanos? Vai šī situācija neparāda, ka šāds kanāls pie mums būtu bijis ļoti noderīgs? Jo neslēpsim, ka daļa sabiedrības dzīvo Krievijas informatīvajā telpā.
Es šo jautājumu sadalīšu divās daļās. Jo ar tām informatīvajām telpām sanāk tā, ka daudzus gadus mēs tajās dzīvojām un mums tās šķita pašas par sevi saprotamas. Bet tām telpām ir viena nianse. Informatīvās telpas ir dažādas, bet reālā telpa, kurā mēs dzīvojam, ārstējamies, ejam iepirkties, ir viena vienīgā. Un izrādījās, ka no tā, cik mums tās divas informatīvās telpas ir kvalitatīvas, ir atkarīga mūsu visu drošība un veselība. Man nav pētījumu, no kādiem avotiem krievvalodīgā auditorija smeļas informāciju šīs krīzes laikā.
Bet man ir zināms, ka reitingi vietējiem krievu ziņu raidījumiem LTV7 ir cēlušies, kā arī auditorijas apmeklējums portālam Rus.lsm.lv ir pieaudzis. Un tas liecina par to, ka krievvalodīgā auditorija meklē informāciju un meklē to vietējos medijos.
Bet, atbildot uz jautājumu – vai ir vajadzīgs televīzijas kanāls? Ir jāatzīst, ka krievvalodīgā auditorija ir Latvijai piederīga. Un tai ir visas tiesības būt laicīgi un kvalitatīvi informētai. Un, ja pastāv risks, ka daļa no auditorijas – neatkarīgi no valodas, nacionalitātes, vecuma grupas, ienākumu līmeņa –, ja kaut viena daļa no auditorijas krīzes laikā nav sasniedzama ar svarīgu ziņu, tad sabiedrībai ir problēmas. Šeit ir jābūt tādai, es teiktu, konceptuālai domāšanai – ko mēs nevaram sasniegt un kāpēc, un ar kādiem kanāliem ir iespējams šo auditoriju sasniegt.
Patlaban ārkārtas situācijā ir tādi noteikumi, ka arī krieviski raidošie mediji var pārraidīt sabiedrisko mediju ziņu materiālus. Kā jūs vērtējat krievvalodīgās auditorijas medijpratību situācijā, kad, piemēram, PBK skatītājs ieraudzīs tur LTV ziņas? Vai viņš spēs tām uzticēties?
Es ļoti ceru, ka spēs, jo sabiedrisko mediju ziņas ir kvalitatīvas. Jautājums ir, vai šis solis būs adekvāti nokomunicēts mērķauditorijai. Lai tā neuztvertu pēkšņu jaunu "seju" no sabiedriskā medija (ko daudzi joprojām sauc par "valsts mediju") parādīšanos ar neuzticību. Es ceru, ka tā tas nebūs, bet ir jāpēta. Vēl, manuprāt, ir būtiski uzdot sev jautājumu ne tikai par krievvalodīgo auditoriju, bet, ņemot vērā ekonomisko situāciju, ir jāpēta, no kā cilvēki, ja viņiem būs minimāli ienākumi, atteiksies vispirms – interneta vai kabeļtelevīzijas pieslēguma. Jo šeit ir vēl viena informatīvi diskriminēta auditorija – tie, kas nevarēs atļauties patērēt medijus, kas prasa naudu.
Varbūt īsi varat atgādināt, kuri ir tie krievvalodīgie mediji, kuri ir uzticami? Jo nav jau tā, ka viss saturs, kas ir krieviskajos elektroniskajos medijos, ir traktējams kā propaganda.
Manuprāt, par to arī liecina auditorijas pētījumi, ka cilvēki uzticas portāla "Delfi" krievu versijai, arī "Tvnet" krievu versijai, Latvijas Radio 4 uzrāda ļoti labus reitingus, kā arī citas radiostacijas. Te atkal ir jāatceras, ka ekonomiskā situācija šobrīd ir tāda, kāda ir. Un ir ļoti jārūpējas par to, lai mediju vide būtu konkurētspējīga, jo tikai tādā veidā tā var būt veselīga. Komercmedijiem arī ir jāturas.
*Latvijas Radio publikācija tapusi sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru.
