“Liepājas muzeja darbinieki, aizvien vairāk un vairāk iedziļinoties bagātajā muzeja krājumā, meklējot materiālus maniem pētījumiem par mūzikas un teātra vēsturi XIX un XX gadsimta mijā, pilnīgi negaidīti atrada koncerta programmiņu, kas bija nodrukāta uz zīda. Turklāt tā tika uzieta nevis dokumentu par mūziku vai teātri glabātavās, bet tekstila krājumā. Tā viss arī sākās,” sacīja Vēsma Lēvalde.
Viņa ir mākslas zinātņu doktore, teātra zinātniece, Liepājas Universitātes docente, Kurzemes Humanitārā institūta pētniece, jau sen interesējas par izpildītājmākslas vēsturi Libau-Libavā-Liepājā. Īsi par saviem pētījumiem viņa uzrakstījusi nelielā izdevumā, kas veltīts koncertzālei “Lielais dzintars”. Pēc tam bija satriecoši interesants pētījums, kura iniciators bija fonds “Uniting History” un kurš īsā videorullītī ietilpināja Libau-Libavas-Liepājas mūzikas vēsturi no XVIII gadsimta beigām līdz mūsu dienām. Īpaši LSM.lv lasītājiem Vēsma Lēvalde stāstījusi par teātra mākslas pirmsākumiem pilsētā.
“Darba procesā pie Liepājas simfoniskā orķestra vēstures kļuva skaidrs, ka mūzikas un teātra vēsture mūsu pilsētā viena no otras nav atdalāmas. Pirmās izrādes bija ne tikai dramatiskas, pirmajiem aktieriem bija ne tikai jāspēlē uz skatuves, bet arī jādzied. Pilsētā bija opera un operete. Bet pirmie slavenie Liepājas latviešu aktieri Teodors Lācis (1882-1946) un Gustavs Žibalts (1873-1938), kas vēlāk Latvijā bija pazīstami tieši kā aktieri, sākuma bija mūziķi Liepājas orķestrī. Vispār tas viss ir ļoti cieši saistīts. Kad meklē kaut ko par teātri, noteikti jāpaskatās, kas tajā laikā notika mūzikā. Visus materiālus, kas tika savākti projektu laikā, nodevu recenzēšanai Zinātņu akadēmijā, profesors Arnolds Klotiņš par tiem sniedza ļoti pozitīvas atsauksmes un norādīja, ka pētījumu noteikti vajag turpināt. Lūk, es arī neapstājos. Turpinu arī pētīt teātra tradīciju vēsturi Liepājā. Mūzikas vēsture arī ar to ir ļoti cieši saistīta,” pastāstīja Vēsma Lēvalde.
Taču atgriezīsimies pie koncerta programmiņas, kas nodrukāta uz aveņkrāsas zīda. Koncerts notika 1907. gada 4. augustā Kūrmājas zālē (tagad iespējams redzēt, kā šī arhitekta Paula Maksa Berči projektētā ēka izskatījās pilsētas vidē). Tas bija vakars, kurā tika vākti ziedojumi trūcīgajiem studentiem. Programmiņa bija nodrukāta laikraksta “Ļibavskij vestņik” tipogrāfijā (“Типо-литогр. “Либ. Вѣстникъ””).
“Mēs ar muzeja darbiniekiem sākām domāt - kāpēc tā ir nodrukāta uz zīda, kuram turklāt ir, ja tā var teikt, tik bagātīga krāsa. Vai tas ir sietspiedums? Šī metode apmēram tajos gados pasaulē tika patentēta, taču poligrāfija Libavā tolaik bija ļoti augstā līmenī, bija daudz tipogrāfiju un izdevniecību. Jau nodomājām, ka varbūt esam izdarījuši “gadsimta atklājumu” – jaunā metode Libavā parādījusies vienlaikus ar pirmo pasaules pieredzi. Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas eksperti secināja, ka tas tomēr nav sietspiedums, bet vienkārši druka. Taču jautājums, kāpēc vienkārša programmiņa nodrukāta uz dārga zīda, palicis neatbildēts. Lai gan… mums ar Liepājas muzeja darbiniekiem ir hipotēze. Koncerts notika Kūrmājas zālē, tolaik tā bija visprestižākā pasākumu rīkošanas vieta. Mērķis – līdzekļu vākšana trūcīgo studentu tālākam mācībām. Tātad pasākums domāts turīgiem mecenātiem. Un greznā programmiņa uz dārgā materiāla bija tāds kā pieklājības žests pret potenciālajiem ziedotājiem,” pastāstīja pētniece.
Vēsma Lēvalde sāka meklēt informāciju par koncertu un izpildītājiem to gadu periodikā. Starp tiem, kuri uzstājās pirmajā daļā, ir M. Rabinovičs. Pētniece jau agrāk bija sastapusi šo uzvārdu – kad interesējās par Liepājas simfoniskā orķestra mūziķu biogrāfijām. Bija arī informācija, ka Rabinovičs bijis Fjodora Šaļapina pavadītājs. Vai tas ir tas pats cilvēks? Un kādā statusā viņš piedalījās koncertā – kā mecenāts vai students? Par to ziņu trūka.
“Ar atklātā sabiedriskā fonda “Liepājas ebreju mantojums” vadītājas Ilanas Ivanovas starpniecību sazinājos ar Ivaru Brodu, vienu no Latvijas ebreju enciklopēdijas autoriem, un viņš, balstoties savos pētījumos, apstiprināja, ka tas patiešām ir Makss Rabinovičs, kurš bija Nikolaja ģimnāzijas absolvents, bet pēc tam devās mācīties tālāk. Un tātad koncertā uzstājās tieši tie talantīgie studenti, kuriem bija vajadzīgs finansiālais atbalsts tālākai izglītības iegūšanai. Par Rabinoviča dzīvi Libavā līdz aizbraukšanai uz Sanktpēterburgu agrāk nekādu ziņu nebija. Tā nu mums tagad ir pilnīgi taustāms pierādījums, ka arī viņš, tāpat kā ļoti daudzi talantīgi izpildītāji – mūziķi, aktieri, operdziedātāji – sācis savu darbību Libavā-Liepājā, un arī viņam tas bija veiksmīgas karjeras sākumpunkts,” ar prieku pastāstīja Vēsma Lēvalde.
Un tā, Makss (īstajā vārdā – Mendels) Rabinovičs dzimis 1890. (pēc citiem datiem – 1891. vai 1893.) gada 7. jūlijā.
“Viņš mācījās mūziku pie Gabriela Vīkera, bija tāds lielisks mūziķis, kurš atbrauca uz Libavu un atvēra kursus. Par māksliniecisko vadītāju Vīkers uzaicināja Jāzepu Vītolu, viņi kopā mācījās Pēterburgā, tur arī sadraudzējās. Kursi bija ļoti augstā līmeni, daudzi no Vīkera audzēkņiem kļuva slaveni. Vijolnieki, čellisti… Un viņu vidū arī pianists Makss Rabinovičs,” stāstīja Vēsma Lēvalde.
1937. gada oktobrī avīze “Kurzemes Vārds” rakstīja par Gabriela Vīkera audzēkņu muzikālo vakaru. Un starp viņa slavenajiem skolēniem nosaukts arī Rabinovičs.
Bet mēs esam aizsteigušies notikumiem priekšā. Makss Rabinovičs mācījās Pēterburgas konservatorijā. Vēl pirms tam ar panākumiem uzstājās Rīgā. Piemēram, 1913. gada jūlijā avīze “Rižskij vestņik” (“Рижский вестник”) raksta: “Bija bauda klausīties, kā spēlēja pianists Makss Rabinovičs, kurš pirmajā daļā atskaņoja atsevišķas parafrāzes par tēmām no Štrausa-Holšteina “1001 nakts”, otrajā daļā – Lista-Buzoni “Figaro fantāziju”.” Pēc Pirmā pasaules kara atgriezies Latvijā. To gadu laikraksti pastāvīgi ziņoja par viņa koncertiem.
No 1921. līdz 1929. gadam bijis Fjodora Šaļapina akompanētājs – stāsta, ka dižais dziedonis kaut kur dzirdējis Rabinoviča uzstāšanos un uzaicinājis koncertēt kopā. Lūk, ko rakstīja avīze “Segodņa” (“Сегодня”) 1922. gada jūlijā: “Sestdien, 8. jūlijā, Edinburgas (toreizējais Dzintaru nosaukums – Red.) Kūrmājā notiks Maksa Rabinoviča koncerts, tajā piedalīsies simfoniskais orķestris, kuru vadīs A. Karle. Pēc koncerta Rabinoviča kungs dodas uz Berlīni, uz kurieni viņu izsaucis F. I. Šaļapins turnejai pa Angliju un Ameriku.”
“Koncerts sākās ar slavenā dziedoņa pastāvīgā pavadītāja Maksa Rabinoviča uzstāšanos, smalki izpildot Listu un Skrjabinu,” 1921. gadā ar saviem iespaidiem no Šaļapina koncerta dalījās “Segodņa” Varšavas korespondents.
1922. gadā, kad slavenā dejotāja Aisedora Dunkane sniedza vieskoncertus ASV, viņas uzstāšanos muzikālo pavadījumu nodrošināja Makss Rabinovičs.
Pēc Otrā pasaules kara viņš dzīvoja ASV, Kalifornijā, rakstīja mūziku filmām, daudz uzstājās. Maksa Rabinoviča notikumiem bagātā dzīve noslēdzās 1973. gada janvārī.
“Man šķiet ļoti interesanti arī tas, ka viņš bija nedaudz “kaskadieris”, precīzāk sakot, tieši viņa rokas tika uzņemtas dažādās filmās, kurās varonim pēc sižeta bija jāspēlē klavieres. Bet filmā “The Great Lie” (1941), kurā tēloja tādas zvaigznes kā Beta Deivisa, Džordžs Brents un Mērija Astore, bija nedaudz citādi. Astorei bija pianistes loma, taču viņai bija “rotaļu” instruments, viņas vietā aiz kadra spēlēja Makss Rabinovičs,” pastāstīja Vēsma Lēvalde.
Lūk, tāds interesants stāsts slēpjas aiz greznās zīda programmiņas…
