“Mēs lepojamies ar to, ka mūsu Liepājas teātris ir vecākā profesionālā latviešu trupa Latvijā. Taču savu pirmo izrādi tā nospēlēja 1907. gadā. Manuprāt, ir nepareizi akcentēt tikai to, jo viss sākās daudz agrāk, XIX gadsimta pašā sākumā!” saka Liepājas Universitātes docente, Kurzemes Humanitārā institūta pētniece mākslas zinātņu doktore Vēsma Lēvalde.
XIX gadsimta pašā sākumā Baltijas jūras austrumu piekrastē bija vairāki vācu teātri – Rīgā, Rēvelē (Tallinā) un Sanktpēterburgā. Arī Maskavā, lai gan tā jau vairs nav Baltijas jūras piekraste. 1802. gadā Mītavā tika atklāta jauna teātra ēka. Libavas iedzīvotāji, pazīstami ar savu lokālpatriotismu, negribēja atpalikt.
Pēc vietējā tiesneša Felša iniciatīvas tika izveidota akciju sabiedrība un 1804. gadā tagadējo Kungu un Malkas ielu stūrī tika uzcelta vācu teātra ēka – solīda, ar kolonnām.
Sludinājumi tā laika avīzēs liecina, ka tajā tika izrādītas operetes, teātra izrādes un baleta iestudējumi. Aizsteidzoties priekšā, pateiksim, ka ēka tika nojaukta 1924. gadā.
Visos iepriekš minētajos teātros – arī Libavas – uzstājās aktieri no vācu zemēm. Tās bija ceļojošās trupas, dažkārt tās palika uz visu teātra sezonu, retāk – ilgāk. Trupu vadīja antreprenieris – viņš bija gan visa uzņēmuma direktors, gan mākslinieciskais vadītājs, gan grāmatvedis, gan personāla speciālists, tātad gan izvēlējās repertuāru, gan pieņēma darbā un atlaida aktierus, gan risināja visus materiālos jautājumus.
Libava tolaik bija neliela pilsēta – 1797. gadā tajā bija 4516 iedzīvotāji, 1863. gadā – 9970 iedzīvotāji.
“Sabiedrība Libavā kopumā bija materiāli nodrošināta – turīgie birģeri. Tāpēc nebija nekādu problēmu pastāvīgi slēgt līgumus ar mākslinieciskā ziņā labām trupām. Turklāt mēs it kā bijām krustcelēs starp Vāciju un Krieviju, Eiropu un Austrumiem. Līdz ar ekonomikas attīstību attīstījās arī kultūra. No 1804. gada līdz pat XIX gadsimta 70. gadiem, kad Libavā sākās industriālais bums, nodrošināto pilsētnieku dzīve bija mierīga un ritmiska, un tas ietekmēja publikas aizraušanās un gaumi. Nebija nekādas starpības starp izrādēm piemēram, 1824. un 1854. gadā. XIX gadsimta 30. gados galvenokārt izrādīja vodeviļas, joku lugas, komiskās izrādes, tostarp slaveno lugu “Tils Pūcesspieģelis”, kas balstīta uz viduslaiku leģendām par šo varoni, blēdi un jokdari,” stāsta Vēsma Lēvalde.
Teātra izrādē parasti bija viens līdz divi cēlieni, katru vakaru izrādīja trīs līdz četras īsas lugas. Pat tad, kad tika izrādīti garāki iestudējumi, kas aizņēma visu vakaru, finālā godājamajai publikai tika rādīta pantomīma ar dejām – to sauca par “komisko grotesku ar galopādēm”. Pēdējais vārds jāpaskaidro – tas cēlies no franču galopade, tātad – galops, ātra pāru deja ar palēcieniem. Populāri bija plastiskie “mīmiskie tēlojumi”, piemēram, “Dona Žuana ceļojums uz elli” desmit ainās, kuras pavadīja uguņošana – acīmredzot, tās uzdevums bija parādīt šo elli. No nopietnā repertuāra bija Šillera “Laupītāji”.
“Man šķiet ļoti interesanti un zīmīgi, ka tagad sabiedrības gaume dodas tajā pašā virzienā – publika negrib ilgas un nopietnas izrādes, dodot priekšroku izklaidējošiem iestudējumiem.
Toreiz saplūda daudzi mākslas veidi, un arī tajā es saskatu līdzību ar pašreizējo teātri – tas jau vairs nav klasiskais drāmas teātris, bet ar elementiem no pantomīmas, plastiskās mākslas, ielas teātriem, groteskas. Un tās pašas galopādes tagad arī ir,” norāda Vēsma Lēvalde.
Zināmi pat slavenie aktieri no tā laika trupām. Spriežot pēc uzvārdiem, trupas bija daudznacionālas, kaut gan visas izrādes tika spēlētas vācu valodā. Bija arī aktieru ģimenes pāri. XIX gadsimta 30. gados Libavā un Rīgā spīdēja Karolīna Bauere, kuru XIX gadsimta pirmajā pusē pazina visa Eiropas teātra pasaule. Ne tikai pateicoties skatuves talantam – vairāk ekstravagantās privātās dzīves dēļ. Jau 15 gadu vecumā Karolīna Bauere sāka uzstāties uz Karlsrūes galma teātra skatuves, drīz plūca laurus uz Berlīnes galma teātra skatuves.
Spēlējot duetā ar tā laika pazīstamo aktieri Ludvigu Devrientu farsā “Hotentots”, Karolīna kāpa uz skatuves, ģērbusies tīģera ādā un greznojusies spilgtām putnu spalvām.
Viņa savaldzināja Saksijas Koburgas un Gotas princi Leopoldu (Krievijas ģenerāli un vēlāko Beļģijas karali), kurš viņu aizveda uz Londonu, taču drīz vien pāris izšķīrās. Karolīna atgriezās uz skatuves. Aktrises karjeru viņa beidza Drēzdenes galma teātrī, pēc tam apprecēja grāfu Vladislavu Plāteru (no plašās Polijas, Kurzemes un Latgales dzimtas ar vācu saknēm). Savu spilgto dzīvi Karolīna Bauere aprakstījusi memuāros, kas izdoti 1871. gadā.
Taču atgriezīsimies pie Libavas teātra. Tajā bija pastāvīgais kapelmeistars Šoijers, mūziķi arī bija vietējie, jo tolaik pilsētā jau bija savs orķestris – Stadtkapelle.
“Tāda teātra dzīve turpinājās līdz XIX gadsimta 70. gadiem, kad sāka parādīties vairāk izrāžu latviešu valodā, pirms tam tādas bija tikai epizodiski. Tad latviešu valodā sāka iestudēt ne tikai Libavā, bet arī apkārtnē, piemēram, Cīravā. Tomēr tas ir temats atsevišķam stāstam. Tagad tikai uzsvēršu, ka profesionāls teātris Libavā sākās jau XIX gadsimta sākumā, un aktiera profesija prasīja tās pašas dažādas prasmes kā tagad – bija jāprot ne tikai tēlot, bet arī dziedāt, dejot, plastiski kustēties,” piebilst Vēsma Lēvalde.
- Rus.Lsm.lv pateicas Vēsmai Lēvaldei par iespēju ieskatīties Liepājas teātra vēsturē.
