Mākslas akadēmija un tās galds - daļa no Latvijas dibināšanas

1918. gada 18. novembris ir valsts dzimšanas diena, taču 1919. gads ir laiks, kad savu valsti pēckara apstākļos pašiem bija jāsāk celt no nulles. Šajā gadā gadsimta jubileju atzīmē virkne dažādu valsts iestāžu, institūciju un organizāciju. Rubrikā "Kā uzbūvēt valsti?" par Mākslas akadēmijas pirmsākumiem stāsta tās rektors Kristaps Zariņš, atklājot leģendu par galdu, pie kura dibināta Latvijas valsts.

Mākslas akadēmija - daļa no Latvijas dibināšanasSintija Ambote

    1919. gadā 20. augustā Latvijas Pagaidu valdība nodibināja divas augstskolas - Mākslas akadēmiju un Konservatoriju. Protams, tas bija laiks, kad dažādi spēki šķērsoja Latviju un nebija iespējams uzreiz atrast līdzekļus, mācībspēkus un telpas, lai varētu notikt mācības. Un tikai 1921. gadā uzsākās mācības Mākslas akadēmijā, ne Kalpaka bulvārī, bet gan līdzās Nacionālajam teātrim, tad akadēmija pārcēlās uz Dzelzceļa virsvaldes ēku, kurā aizņēma pusi ēkas.

    Vilhelms Purvītis bija tālredzīgs politiķis, jo viņš vienlaicīgi vadīja ne tikai akadēmiju, bet arī Mākslas muzeju. Tāpat viņš sapulcināja pedagogus, kas bija klasiski akadēmiski domājoši, un viņš uzrunāja jaunos pasniedzējus, kas bija eiropeiski orientēti, kas ielika pamatus tam, kā ir šodien.

    Pasniedzējs Jānis Kuga bija scenogrāfs, kurš veidoja noformējumu Latvijas valsts dibināšanas aktam.

    Ir leģenda jeb ticams vēsturisks fakts, ka tas galds, kas tagad atrodas glezniecības katedrā, ir tas pats, pie kā dibināja Latvijas valsti.

    Tas ir smags galds, kas jānes vismaz četriem vīriem; visilgāk tas stāvējis pedagogu istabā, ap to ir sēdējuši daudzi dižgari.

    Tagad akadēmijā tas ir daudz ko piedzīvojis, sākot ar bērēm tad, kad kāds profesors aiziet viņsaulē. Daudziem, kuri izvadīti uz šī galda, tepat galda malā ir piesista arī sudraba plāksnīte ar viņu vārdiem. Tāpat tas ir izmantots svētkos, uz tā ir dejots. Tā kā galds ir smags, stabils un piesūcies ar vēsturi, jo uz viņa ir dažādi nospiedumi, un koks ir uzmetis vēderu.

    Šis galds ir kā grafikas vara plate, un, ja to nospiestu, tad varbūt tas mums daudz ko izstāstītu, bet to neviens negrasās darīt, labāk lai klusē.

    Manuprāt, lai valsts kļūtu brīva, tai ir jākļūst inteliģentai, jāciena savas kultūras tradīcijas. Un to pirmais izdarīja Zigfrīds Anna Meierovics, kurš 1918. gada 11. novembrī pa miglaino Londonas ielu gāja satikt ārlietu ministru, bet padusē viņam bija arī mapīte ar latviešu mākslinieku darbiem. Viņš gribēja pateikt to, ka Latvija ir spējīga eksistēt, jo tās pamatā ir tauta, kura glabā kultūru, kurai ir glezniecība, kurai ir komponisti un sava valoda, un tas veido nāciju, lai cik liela tā būtu. Un tas ir pamats vēl šobaltdien.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti