"Tās sajūtas bija ar ļoti lielām bailēm, taču cilvēki gāja, un cilvēki bija gatavi sargāt Augstāko Padomi," atminas Jānis Dumpis.
Viņš bija ieradies pirmais izstāstīt savu barikāžu stāstu Centrāltirgus sakņu paviljona atmiņu studijā.
Viņaprāt, šobrīd par barikāžu laiku tiek stāstīts tik maz, ka rodas pat aizdomas, ka notikumus kāds vēlas noklusēt. Galvenais, ko Jānis šobrīd atceras no barikāžu laika, ir toreiz gaisā jūtamā atmosfēra.
"Padomju laiks bija ļoti drūms. Cerības bija minimālas, taču kaut kādas cerību oglītes gailēja, un, kā par brīnumu, tomēr atradās cilvēki, kas bija gatavi iet uz Doma laukumu, sēdēt šajā draudu situācijā. Tikai vēlāk izveidojās tāda kustība, ka mēs jau jutāmies droši. Sākumā atmosfēra bija ļoti nedroša," saka Dumpis.
Sakņu paviljonā atrodas viena no piecām atmiņu studijām, kurās cilvēki ir aicināti dalīties ar savu barikāžu pieredzi. Pārējās atrodas Latvijas Universitātē, Gaismas pilī, kā arī Liepājas universitātē un Vidzemes Augstskolā Valmierā.
Par savu motivāciju iemūžināt kameras priekšā savus trauksmainā laika piedzīvojumus, stāsta Tomass Cīrulis. "Man ir 45 gadi, un daudz ko atceros, bet ir skaidrs tas, ka daudz ko arī sāku aizmisrt. Un ja es kādam šodien neizstāstīšu to, ko es zinu, ko es piedzīvoju, tad tas arī ar mani aizies," saka Cīrulis.
Viņš ir arī piedzīvojis notikumu, kuram nebija daudz liecinieku – OMON iebrukumu Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas filiālē. Tomass kopā ar saviem mūzikas grupas biedriem vēroja, kā OMON kaujinieki pārbaudīja skolas kopmītnes. "Ieslēdzām gaismu telpā, atskanēja šāviens ārā, un tad es gāju apskatīties, kas tur notiek. Ieraudzīju OMON mašīnu teritorijā iebraukušu, un zem maniem logiem melnā beretē ekipēts kareivis ar automātu rokā, kurš neredzēja mani, paldies dievam, kad es atvēru logu. Es biju trešajā stāvā, viņš stāvēja uz zemes un gaidīja kaut kādas briesmas no citiem logiem," saka Cīrulis.
"Es toreiz trīs reizes biju Zaķusalā pie televīzijas torņa," par pieredzēto sāk stāstīt Aleksandrs Ivančikovs, kurš uz barikādēm brauca no Talsiem. Laiks esot bijis tikpat auksts, cik šonedēļ, taču cilvēki viens otram palīdzējuši.
Arī medicīnas māsa Ruta uz Zaķusalu devās brīvajā laikā no dežūrām 2. slimnīcas reanimācijas nodaļā. Viņa barikādes atceras ar lepnumu, bet kā mierīgu laiku: “Pārdzīvojums vienīgais bija, kad mums paziņoja ka nāks vai nu armija vai OMON. Un ka mēs paskatījāmies, ka mums ļoti maz ir to medicīnisko līdzekļu, kā mēs tiksim galā, ja būs liels traumēto pieplūdums, bet tas nenotika (..) Man likās, ka man arī noteikti ir jāatnāk un jāpastāsta, jo daudz, kas dzīvo provincē, nez vai atbrauks. Un daudzi no mūsu paaudzes vairs nav starp dzīvajiem.”
"Pienotava, maizes kombināts, visi deva produkciju, lai tiem cilvēkiem, kas te paliek, lai tie būtu paēduši, padzēruši, lai siltums būtu. Tādā ziņā ļoti atsaucīgi bija. Toreiz visas tās pārmaiņas uztvēra tā solīdāk. Arī no vadības puses nāca pretī, rajona vadība un visi. Salīdzinot ar šodienu, [kad] jau katrs rauj kaut ko sev vairāk. Vai šodien būtu tas? Nemāku pateikt," saka Ivančikovs.
Atmiņu studijās savus stāstus cilvēki var nodot piektdien un sestdien. Ja šajā laikā ierasties nesanāk, savas atmiņas video un audio formātā var nosūtīt arī svētdien Valsts kancelejai.
