Jēdziens “marodierisms” tika definēts jau pirms 115 gadiem – 1907. gada Hāgas konvencijā, proti, ka “aizliegts izlaupīt pilsētas un apdzīvotas vietas pat tad, ja tās ieņemtas ar kauju.” Pēc 20 gadiem – 1929.gada Ženēvas konvencijā – teikts vēl lakoniskāk: “Laupīšana ir aizliegta”.
“Ja cilvēce ir karojusi kopš saviem pirmsākumiem, tad, protams, ka kara apstākļos, lai kuros laikos tas būtu bijis – viduslaikos, jaunākos laikos vai visjaunākajos laikos, tomēr tika ievērotas kaut kādas normas karošanas laikā. Nu, labi – senākos laikos to sauca “Karavīra goda kodekss”. 20. gadsimtā tas tika mēģināts uzlikt uz papīra šajās konvencijās – gan Hāgas konvencijā, gan Ženēvas konvencijā, bet tas ne vienmēr tiek ievērots. Jā, tie ir kara noziegumi,” norādīja vēsturnieks.
Tiesa – kara laikā pieļaujama tiek pārtikas produktu un medikamentu rekvizēšana, kas ir ļauta tikai konkrētajā teritorijā esošajām karaspēka daļām nepieciešamajā apjomā, “ņemot vērā vietējo iedzīvotāju vajadzības”. Rekvizīcijas zināmā mērā var nosaukt par nopirkšanu – piemēram, pārtikas produktu nopirkšanu no vietējiem iedzīvotājiem, pretī dodot naudu vai kādu kvīti.
Diemžēl patlaban arvien biežāk sociālajos tīklos redzam fotogrāfijas un video liecības tam, kā krievu karavīri nodarbojas ar marodierismu. Tiek zagti gan juvelierizstrādājumi un nauda, gan sadzīves tehnika un pat apģērbs.
“Šis karš atšķiras no citiem kariem un konfliktiem ar to, ka tas ir “online” karš, proti, viss tiek fiksēts, katram ir telefons, katrs var uzņemt un pēc tam ielikt kādā sociālajā tīklā.
Mēs redzam sociālajos tīklos dažādus uzņemtus video par to, kā Krievijas karavīri pako kaut kādas salaupītās mantas Baltkrievijā un sūta kaut kur prom. Mēs redzam ukraiņu saņemtos gūstekņus, kuriem ir daudz visādu trofeju, tādu, kas varbūt pat neattiecas uz karu. Piemēram, mēs dzirdam par izlaupītiem tepiķu veikaliem, kur Krievijas karavīri salaupītos tepiķus sagrūž smagajā automašīnā un tad kaut kur aizved. Es esmu dzirdējis, skatoties Ukrainas televīzijas kanālus, ka viņi šos tepiķus izmanto kā siltināšanu saviem ierakumiem, blindāžām. Mēs dzirdam stāstus, ka Krievijas karavīri ienāk mierīgo vietējo iedzīvotāju dzīvokļos un ņem visu, ko vien grib. Plazmas televizori – arī ir dzirdēts, ka krievu karavīrs stiepj prom plazmas televizoru, un piedevām to lielo, 55 collu,” stāstīja Ciganovs, piebilstot, ka “katram cilvēkam droši vien ir savs, tā sakot, izvirtības slieksnis”.
Kaut arī starptautiskajās attiecībās ir skaidri un gaiši definēts, kas tad ir marodierisms, katrā valstī par to ir paredzēta citādāka atbildība. Kā norādīja Valsts policijā, Latvijā Krimināllikuma 76. pants paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 8 gadiem.
Arī Padomju Savienībā bijis sods par marodierismu; par to draudējusi mantas konfiskācija, cietumsods un pat nošaušana, it sevišķi kara laikos, taču – bieži vien tas netika īstenots.
“Mēs zinām, ka no okupētās Vācijas karavīri varēja sūtīt kaut kādas paciņas mājās, kur teorētiski varēja būt kaut kādas salaupītās mantas, bet padomju ģenerāļi zaga vagoniem,” teica Ciganovs. Vēsturnieks atzina, ka marodierisms parāda armijas samaitātības pakāpi un cilvēku motivāciju karot.
“Ir šī komandieru atbildība par to, ka viņi strikti pasaka, – nē, to nedrīkst darīt, vai arī palaiž pašplūsmā karavīrus. Tur, kur komandieris nav spēcīgs, nav autoritatīvs, tas, iespējams, ka notiek plašākā mērā. Jo armijai ir labāka apgāde, jo mazākas ir marodierisma iespējas, jo tehniski labi apgādāti karavīri, motivēti karavīri, šaubos, ka ies pa juvelieru veikaliem kaut ko laupīt vai lauzīsies cilvēku dzīvokļos iekšā un stieps prom televizorus, radio,” uzsvēra Ciganovs.
Kaut arī ir ļoti daudz pierādījumu par marodierismu Ukrainā, vai krievu karavīri par to tiks sodīti, ir grūti pateikt. Patlaban Ukrainas tiesībsargājošās iestādes ir fiksējušas vairāk nekā 7000 kara noziegumu.
