“Skaidrs, ka tas labāk saglabājas. Tas ir tāds vidus variants starp lielu pieminekli un vainagiem, kas stāv pāris mēnešus, un tad tie ir sažuvuši un ārā metami,” sacīja Grīnbergs.
Metāla kroņus izmantoja īpaši ziemās, kad nebija pieejamas dabas veltes, kā arī tas bija statusa jautājums, jo piemiņas zīmes pārsvarā izvēlējās turīgi ļaudis.
Šādu tradīciju piekopa ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī Igaunijā, Vācijā un atsevišķos gadījumos citviet. Metāla kroņu tradīcija Latvijā un Igaunijā bija īpaši izteikta luterāņu konfesijas pārstāvjiem.
Vēsturnieks atklāja, ka šādus metāla kroņus izgatavoja Talsos, Sabilē, Liepājā un Rīgā un tad no darbnīcām veda uz citām Latvijas vietām.
Kroņos bija attēloti gan tradicionāli augi kā, piemēram, ozollapas, lauru lapas, rožu lapas, gan retāk sastopamas sugas. Ziedu kompozīcijas pārsvarā veidoja no metāla, retāk – keramikas. Dažreiz ozolzīles virpoja no koka.
“Skuju faktiski nav, jo tās ir grūti atveidot. Skuju vietā ir mazākas un lielākas papardītes, ir palmu zari, akanta lapas, kas ir tāds specifisks augs. Mēs sākumā nevarējām saprast, kas tas ir īsti. Vīnogulāji, upenes,” atklāja dabas pētnieks. Kroņus pārsvarā veidoja no vienkārša skārda, ko pēc tam krāsoja dažādās krāsās.
Visbiežāk bērēs kroni novietoja pie kapa, atstutējot uz speciālas kājiņas vai statīva. Metālam laika gaitā sarūsējot, to lika uz krusta vai metāla sētiņas. Atsevišķos gadījumos kroņiem nebija kājiņas, tad tos uzlika uz kapa vai piestiprināja pie pieminekļa, krusta vai koka.
Kroņu vannas labāk saglabājās, jo metāla vainags bija iestrādāts iekšā vannā, tāpēc to mazāk ietekmēja laikapstākļi. Daļa metālu kroņu, iespējams, tika iznīcināti pagājušā gadsimta 90. gados, kad cilvēki aktīvi vāca metālu. No koka virpotās ozolzīles sagrauza žurkas.
Dobeles Novadpētniecības muzejā apskatāms unikāls metāla kroņu skapītis. Jaunraunā atrodas lielākais šīs tradīcijas objektu kopums Baltijā – 53 metāla kroņi.
“Šobrīd es varu pateikt, ka pa visu Latviju mums ir zināmas 365 vienības. Tātad tie ir gan atsevišķie kroņi, gan kroņu vanniņas,”
norādīja vēsturnieks, taču izpēte turpinās.
Lai šīs tradīcijas liecības saglabātos arī nākamajām paaudzēm, Andris Grīnbergs aicināja piederīgajiem šādus kroņus neizmest, bet nodot novadpētniecības muzejam. Tāpat viņš lūdza atsaukties cilvēkus, kuriem varētu būt pieejama kāda sena fotogrāfija vai informācija par metāla kroņu atradnēm. Par to lūgums rakstīt uz e-pasta adresi [email protected].
