Kā uzbūvēt valsti: Latvijas Konservatorijas tapšana

1919. gads bija laiks, kad savu valsti pēckara apstākļos pašiem bija jāsāk celt no nulles. Šajā gadā gadsimta jubileju atzīmē vairākas valsts iestādes, institūcijas un organizācijas. Šoreiz Latvijas Radio rubrikā “Kā uzbūvēt valsti?” par Latvijas konservatoriju stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas zinātniskās pētniecības centra pētniece Zane Prēdele.

Kā uzbūvēt valsti?

1918. gada 18. novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena, taču 1919. gads ir laiks, kad savu valsti pēckara apstākļos pašiem bija jāsāk celt no nulles.
Šajā gadā gadsimta jubileju atzīmē virkne dažādu valsts iestāžu, institūciju un organizāciju, kas kļuva par valsts sākumu tolaik un kalpo par pamatu joprojām, tādēļ divas nedēļas ik rītu Latvijas Radio piedāvā Sintijas Ambotes veidotu rubriku "Kā uzbūvēt valsti?", kurā dažādu iestāžu šodienas darbinieki atskatīsies to tapšanas vēsturē, skaidros, kādas bijušas to funkcijas un pirmās personības, kā arī pastāstīs par sevis izvēlētu vēsturisku priekšmetu, telpu, dokumentu vai zīmīgu skaņdarbu.

1919. gada vasarā Ministru kabinets nolemj dibināt jaunu iestādi, kas būs Latvijas Konservatorija, un šie groži tiek uzticēti ļoti autoritatīvai personībai mūzikas pasaulē - profesoram Jāzepam Vītolam. Akadēmijas ēku Barona ielā 1 (tolaik Suvorova iela) piešķīra izglītības ministrs Kārlis Kasparsons.

Tur kādreiz bija Aleksandra ģimnāzija, un turpmāk varēja veidoties jaunai iestādei, kas būtu mūzikas kultūrai primāra institūcija, stāsta Prēdele.

Kā uzbūvēt valsti: Latvijas konservatorijas tapšanaSintija Ambote

    Rudenī jau notiek  pirmās sēdes un arī uzņemšana, bet svarīgākais moments ir bermontiešu tuvošanās Rīgai, jau Pārdaugavas pusē esot, un tajā brīdī tiek pārtrauktas visas studijas un mācību process.

    Cilvēki izklīst, un tikai pēc tam novembrī atgriežas, lai turpinātu savu jauniesākto darbu, jo oficiāli Latvijas Konservatorija vēra durvis 1920. gada 11. janvārī, bet milzīgs cilvēku darbs ieguldīts arī līdz janvārim.

    Pat grūti tagad iztēloties, cik daudzas lietas prasīja uzmanību, kas bija jārisina.

    Piemēram, instrumenti. Kur pēc kara apstākļiem Latvijā atrast instrumentus, kaut vai klavieres, kas būtu spēlēšanas kārtībā!?

    Tur ir aizkustinošas atmiņas, kā Vītols stāsta, cik ļoti rūpīgi un grūti ir meklēts dažādās ģimenēs un vietās, kur jau ir gruveši, bet klavieres vēl stāv. Šādā veidā soli pa solim tika vākti instrumenti.

    Tolaik konservatorijas sākums bijis ar 12 pedagogiem un 150 studentiem. Gribētāju ir bijis ļoti daudz jau pirmajā rudenī, bet no Vītola atmiņām mēs zinām, ka tas viss ir bijis caur smiekliem un asarām, ka cilvēki ir nākuši ļoti nesagatavoti, ka cilvēki nav sapratuši, uz ko viņi nāk, vai domājuši, ja viņiem ir vienkārši skaista balss vai izskats, ka ar to pietiek studijām konservatorijā.

    Tur arī bija jau dalījums – zemākais un augstākais kurss, un jau no 13 gadu vecuma varēja startēt zemākajā kursā, lai studētu konservatorijā.

    Pirmsākumi gan nenozīmē, ka viss sākās pilnīgi no nulles, jo gan mūziķi, gan speciālisti līdz tam bija skolojušies Maskavā, Sanktpēterburgā un Vācijā un Latvijā jau darbojās normāla kalibra mūzikas skolas, tā kā tāda pilnīgi tukša vide šeit nebija, bet bija vajadzīga augstākās izglītības iestāde.

    1919. gads un jaunās valsts tapšana - protams, ka tai vajadzēja turēt arī savu kultūras šūpuli dzīvu, un Mūzikas akadēmija ir pierādījums tam.

    Ir saglabājies dokuments no 1920. gada 11. janvāra, izgatavots jau brīdi pirms tam 1919. gada nogalē. Tas ir mīksts, pelēks papīrs, uz kura uzrakstīts vēsturisks teksts – “laipni lūdzu ierasties uz Latvijas Konservatorijas atklāšanas svētku aktu konservatorijas telpās, Rīgā Suvorova ielā 1, 11. janvārī 1920. gadā”. Šis ielūgums bija adresēts pašam profesoram Jāzepam Vītolam, bet ar viņa roku tālāk šeit pierakstīts, ka tas tiek nodots tālāk Vītoliņa kungam, kas bija Jāzepa Vītola students konservatorijā tolaik.

    Tātad tāda sirsnīga dāvana no profesora savam studentam, bet ir skaidrs, ka piedalījās arī Vītols, jo programmā šeit lasām, ka ir bijusi direktora runa, apsveikumi no citām institūcijām un beigās arī Vītola īpaši komponētā dziesma “Līgai”, ko dziedāja Nacionālās operas koris.

    ''Jauki, ka mēs šo dokumentu joprojām varam paturēt rokās un man pašai šķiet tāds ļoti simpātisks zīmējums uz svētku programmiņas,'' priecājas Zane Prēdele.''Tur ir tāds latviešu tautu dēls, kurš pūš stabulīti un sēž pie nocirsta koka, kas ir faktiski celms. Un man gribētos vilkt paralēli, ka, jā, Pirmais pasaules karš ir ļoti daudz ko nocirtis līdz saknei un izpostījis, un tas sākums ir ļoti veiksmīgi izvēlēts, ka ar mūziku mēs sākam būvēt kaut ko jaunu, lai atkal aug jauni un stipri koki.''

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti